Pāvuls nepadevās. Darba tiesību inspekcija apstrīdēja administrācijas uzrakstīto pavēli par viņa atlaišanu no darba. Tas nozīmēja, ka teātrim nāktos kompensēt viņam neizmaksāto algu. Administrācijai bija cita nostāja: nemaksās, un viss. Sekoja tiesas prāvas. Pirmajā Pāvuls zaudēja, Augstākajā tiesā – vinnēja.
Toreiz nez no kurienes uzpeldēja baumas, ka Latvijas PSR ģenerālprokurors gatavojoties rakstīt protestu, lai pārsūdzētu spriedumu, kas Pāvulam bija labvēlīgs. Bet, lai to uzrakstītu, vajadzēja sagaidīt žēlabvēstuli, kurā būtu pausts, ka tāds – Pāvulam labvēlīgs – spriedums nav taisnīgs. Un tāda vēstule patiešām esot bijusi. Un no kā? No pašas Vijas Artmanes? Sēdus palika gan Pāvuls, gan daži kolēģi, kuri zināja situāciju. Toreizējais ģenerālprokurors Jānis Dzenītis izsauca Pāvulu – parunāties.
Parunāšanās iemesls, šķiet, bija tas, ka Dzenītim nevajadzēja lieku troksni: Vija Artmane bija teātra kompartijas pulciņa sekretāre, un, no vienas puses – nedrīkst atstāt tādu personu bez ievērības, no otras – troksnis tiešām būtu pārāk skaļš, ja vēstuli sāktu publiski skatīt.
Dzenītis protestu neuzrakstīja. Pāvula draugs, advokāts Bruno Liberts, vēlāk secināja, kas un kā notiek. Ieraksts: “Biju iegājis pie teātra direktora Timuškas. Kārtējo reizi kaut ko gribēju pierādīt Eduarda lietā. Pēkšņi direktora kabinetā ienāca Vija Artmane. Vajadzēja redzēt, kā Timuška, liela auguma vīrs, pielēca kājās, krēsls gandrīz apgāzās. Artmane bija atnākusi prasīt brīvbiļetes saviem cienītājiem. Tās, protams, netika liegtas. Bet ne tas ir galvenais – prīmām ir tiesības uz šādām brīvbiļetēm. Daudz svarīgāk bija kas cits: kad Eidi pēc smagas slimības atlaida no darba, neviens viņu neaizstāvēja. Neviens!
Eduards Pāvuls filmā «Ilgais ceļš kāpās».
Bet varēja taču kāds iestāties par viņu, un tad viss varbūt būtu iegrozījies pavisam citādi un mēs vēl ilgus gadus būtu redzējuši Eduardu uz skatuves. Bet ja pret viņu bija nostājušies tādi spēki – teātra administrācija un partijas sekretāre, – tad diez ko cīnīties nevarēja. Visi baidījās, ka ar viņiem nenotiek tas pats. Viens no aktieriem pirms tam man teica: “Teātris ir bedre, to jūs redzēsit.” Neticēju, kamēr pats nesaskāros ar šīm bailēm: ja aizstāvēšu, atlaidīs arī mani. Eduards uz skatuves bija fantastisks aktieris: viņš izdzīvoja savu tēlu spēku un vājumu. Taču dzīvē… Dzīvē viņš, būdams stūrains un spītīgs, tomēr neprata cīnīties par savām tiesībām. Viņš bija gatavs tūdaļ pat atkāpties – kā jau Vēzis. Viņa domāšana nebija vērsta uz to, lai mēģinātu risināt sarežģītas situācijas.”
Eduarda sirdszāles
Eduardam bija fiziski un morāli smagi abi varianti – gan aiziet no teātra, gan palikt tajā. Uz teātri atpakaļ viņu aicināja Arnolds Liniņš, Jaunajā Rīgas teātrī lomas piedāvāja Alvis Hermanis. Taču laiks bija aizgājis tik tālu uz priekšu, ka Pāvuls, šķiet, baidījās atkal kāpt uz skatuves, jo viņa profesionālie principi bija tik stingri, ka atgriezties uz skatuves – tā būtu milzu atbildība, un varbūt viņam šķita, ka vairs nepacelsies jau sasniegtās meistarības augstumos.
Kāpēc Pāvuls aizgāja no teātra? Pavisam aizgāja, ja neskaita ārštata izrādes? Viņš vairs nevarēja izturēt ikdienas sadzīves situācijas, smagās lomas, kas no viņa prasīja visu viņa iekšējo būtību. Tā bija miera osta, pēc kā viņš ilgojās? Vai rozītes, ko viņš stādīja savā dārzā, Lielupe un Valteru mežs viņu gandarīja?
Taču šķietamais miers izrādījās smagāks par mokām, ko radīja iejušanās kādā konkrētā lomā. Viņš gan nekad publiski neteica, ka bezgalīgi grib atrasties uz Dailes teātra skatuves. Jā, bija konkrēta noieta ceļa sajūta. Bet ceļš vēl nebija galā. Kaut arī par spēju kāpt arvien augstākās virsotnēs atgādināja slimība. Sirds.
Laikā, kad Pāvuls nebija teātrī, viņš spēlēja filmās. Viņš smējās, ka filmās viss ir vienkārši: tu nospēlē savu lomu, un tev vairs nav ik pārvakaru jāiedziļinās teātra lomā. Taču arī kinopiedāvājumi saruka. Ja tu neesi uz dzīves skatuves, tevis vairs nav nekur. Tas Eidim sāpēja visvairāk. Viņš gan nekad neskaidroja situāciju, kāpēc tomēr nepadevās un neaizgāja atpakaļ uz teātri. Bet nojautās varēja just, ka aizvainojums bija galvenais. Esam daudzkārt braukuši garām Dailes teātrim, un Pāvuls, pametis skatienu uz teātra pusi, klusi noteica: “Tas laikam mans teātris.”
Ka tas ir “mans teātris”, viņš neslēpa. Par spīti savai taisnprātībai, viņš reizēm padevās sentimentam un piekrita atnākt uz “savu teātri”. Jau tad, kad mēs četratā – Eduards, Aivars Brīze, Raimonda Vazdika un es – aktīvi braukājām ar koncertiem pa visu Latviju, tikām uzaicināti uz Dailes teātri. Vairs nepieminu, kas tie bija par svētkiem, bet uz skatuves bijām trijatā – Aivars, Eidis un es. Koncerts ar dziesmām un dzeju.
Kad pirms tam runāju ar Eidi par šo koncertu, viņš bija “nepieejams”. Nē, un viss. Bet vai tad tu negribi parādīties saviem skatītājiem? Viņi taču ilgojas pēc tevis. Vārds pa vārdam, un beigu beigās mēs trijatā koncertējām uz Dailes teātra skatuves. Jutu, kā pulsē Eduarda sirds. Zinu, ka viņa sieva Lilija viņu pierunāja tomēr iet un uzstāties uz Dailes teātra skatuves. Lilija bija gudra un tālredzīga sieviete: viņa zināja, ka šis pasākums būs Eduarda sirdszāles.
Vēl bija kāds cits gadījums. Kaut kādi Dailes teātra godi. Eidis, kurš bija uzaicināts uz šiem godiem – kā vienmēr – pretojās, tomēr mēs visi kopā viņu pierunājām uz tiem tomēr doties. Labi, viņš teica, uz pusstundiņu, tad gan mājās. Es aizvedu Eidi uz teātri, sarunājām tikties konkrētā stundā. Tā stunda iztecēja, tad otrā stunda aizgāja nebūtībā…
Eidis no teātra iznāca ar divu stundu nokavēšanos. Izskatījās apmulsis, priecīgs, kaut gan mēģināja slēpt savu prieku. Lai slēptu savu mulsumu, viņš atmeta ar roku un nosmējās: “Ek, visi tādi veči palikuši, sakārņi, es arī.” Rokās Eidim bija puķu pušķis, un visu ceļu uz mājām viņš klusēja, tikai reizi pa reizi kaut ko bilzdams. Tāds klusums viņam bija neparasts. Viņš atkal bija izdzīvojis pats sevi Dailes teātrī, aizmirstot pārestības, kadru daļas biedrenes rupjības, kolēģu neizprotamo vienaldzību… Tā bija viņa mīlestība – Dailes teātris.
Traka ideja
Bet vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Bija pilnīgi skaidrs, ka, neraugoties uz skaistajām (un smagajām) atmiņām, ir jābūt kādam mērķim, jo Eduardam, kuram bija tikai 71 gads, iztikt bez skatītājiem bija ļoti grūti. “Ko es varētu gribēt? Es, vecs vīrs… Varbūt pabraukāt pa laukiem, tikties ar cilvēkiem, parunāties ar viņiem. Kā viņiem tagad iet?” Un viņiem gāja dažādi. Bija kultūras nami, kurus atbalstīja vietvara, bija tautas nami, kuros vajadzēja meklēt krēslus, lai sasēdinātu skatītājus.
Mēs patiesībā uzsākām pilnīgi traku projektu: doties uz laukiem ar koncertprogrammu, kurā piedalījās Eduards Pāvuls, Aivars Brīze un es. Dažkārt arī mana māsa Raimonda Vazdika. Raimonda Paula, Ainara Mielava, Valda Atāla un citu Latvijas mūziķu dziesmas, dzeja, Eduarda stāsti par teātri, kas gan smīdināja, gan izsauca skumju asaras skatītājos. Meklējām sponsorus, kas mums ielēja degvielu un gādāja honorāru – nelielu, bet pelnītu. Mūs atbalstīja arī pagastu pārvaldes. Un, šķiet, bija pateicīgas, ka ciemos brauc Eduards Pāvuls.
Vairs nezinu, cik mums bija šo koncertu. Tie bija bieži un emocionāli. Bet svarīgākais bija tas, ka Eduards bija nodarbināts. Viņš bija atradis sev jaunu skatuvi – lauku kultūrvietas. Daudzviet tikšanās ar Pāvulu bija tik sirsnīgas, ka cilvēki mūs nelaida prom no skatuves. Un daudzi skatītāji uzdeva Pāvulam jautājumu: kāpēc aizgājāt no teātra?
Eduards Pāvuls filmā «Ilgais ceļš kāpās».
Bet patiesībā neviens tā arī nebija mēģinājis iedziļināties Pāvula aiziešanā no teātra. Par to domāja arī aktrise Lilita Ozoliņa, kura spēlēja kopā ar Pāvulu filmās Ilgais ceļš kāpās un Vecā jūrnieku ligzda (Zītaru dzimta). Bija runas par to, ka Pāvuls aizgāja teātra direktora dēļ, baumas, ka viņš nav varējis sadzīvot ar Viju Artmani, bet varbūt viņam nepatika repertuārs… Taču vienmēr viņš apgalvoja, ka viņam ir emocionāli grūti iet garām Dailes teātrim.
