Eduards dienēja padomju armijā – Murmanskā. Kaut gan sirds bija palikusi Rīgā – lai mācītos aktiera profesiju. Ne viņš pats, ne arī kāds cits nespētu paskaidrot, kāpēc jūrmalnieks, valternieks Eduards Pāvuls 1946. gadā aizgāja uz Dailes teātri, lai nostātos Otrās studijas eksaminācijas komisijas priekšā. “Es vienkārši aizgāju līdzi draugam un, kad viņu aicināja spēlēt etīdi, pat nezināja, kas tā tāda.”
Viņš palika teātrī
Bet par to Murmansku… Klimats tur bija tāds čābīgs. Saslimis ar plaušu karsoni. Kara hospitāļa ārsts, aplūkojis slimnieku, jautāja: “Dienēt gribi?” “Tieši tā, gribu!” Pāvuls nobļāvās. “Muļķis!” ne pēc reglamenta norūca kara ārsts. Pavēlēja doties mājās – pie mammas ēst savu latviešu putru. Pie mammas! To nu gan Eduards gribēja. Kad atgriezās mājās, mamma tikai noplatīja rokas: “Aizbēgi?!”
Kaut arī padomju armijā Eduards bija neilgu laiku, viņš paspēja sastrādāt arī jokus. “Dziedāt es nemāku (man balss ir maza, toties nepatīkama), mani tomēr norīkoja par rotas priekšdziedātāju. Nu, dziedājām latviešu dziesmas. Viena no tādām bija:
Meitas mani aicināja
Aiz upītes sienu bāzt;
Es meitām atbildēju –
Man nav tāda bāžamā.
Bet – ka jau mums, latviešiem, pieklājas, – gadījās kāds kangars un nosūdzēja mani priekšniecībai. Nākamajā dienā atkal sāku: “Meitas mani aicināja…” Rotas komandieris man uzbrēca: “Aiz upītes “bazt ņeļzja”!” Tā arī beidzu savu dziedātāja karjeru,” tā Eidis.
Pāvuls filmā «Latviešu strēlnieka stāsts» (1958).
Kad atgriezās Latvijā, turpināja mācīties aktiera amatu. Sākumā nekādas dižlomas viņš gan nav saņēmis, jo neviens viņā nesaskatīja nekādu talantu. Vienubrīd Eduards pat bija gatavs pamest mācības aktieru studijā. Bet viņam patika šis darbs! Turklāt viņā mājoja stūrgalvība: es to darīšu, un viss! Vīriešiem nav raksturīga intuīcija, tomēr Eduardā tā mājoja: viņš tai paklausīja un palika teātrī.
Pārī ar Artmani
1953. gadā Pāvulu apstiprināja Romeo lomai. Tas daudziem – arī viņam pašam – bija kā brīnums. Džuljeta – Vija Artmane. Eduards ieskrēja Dailes galvenā režisora kabinetā un nobļāvās: “Gribat mani atlaist? Atlaidiet! Bet nedodiet tādas lomas, kurās es izgāžos!”
Kad par Dailes teātra galveno režisoru kļuva Arnolds Liniņš, viņam bija skaidrs: Pāvulam jāspēlē garā stipri un cilvēciski skaisti varoņi. Un kurš astoņdesmito gadu vidū gan varētu būt skaistāks par Ļeņinu?
Iespējams, ka šis stāsts jau iegājis folkloras lauciņā, bet patiesība ir tāda, ka tūkstošiem skatītāju nāca uz izrādi Romeo un Džuljeta, lai izjustu mīlestības patiesumu. Brīnumaini bija tas, ka šis grūtus darbus strādājušais puisis – Eduards Pāvuls – izrādē pārtapa par maigas un nesalīdzināmi saudzīgas mīlestības etalonu.
Pāvuls filmā «Zvejnieka dēls» (1957).
Kad par Dailes teātra galveno režisoru kļuva Arnolds Liniņš, viņam bija skaidrs: Pāvulam jāspēlē garā stipri un cilvēciski skaisti varoņi. Un kurš astoņdesmito gadu vidū gan varētu būt skaistāks par proletariāta vadoni Ļeņinu? Liniņš izvēlējās Pāvulu Ļeņina lomai Šatrova izrādē Zili zirgi sarkanā pļavā. Šis iestudējums bija ideoloģiski pareizs, jo Pāvula tekstos bija ielikti trāpīgi, tam laikam vajadzīgi vārdi, lai toreizējai varas elitei apliecinātu: redz, kā mēs varam atklāti runāt par esošajām laikmeta problēmām!
