Bet faktiski tieši ar šo izrādi un šo lomu sākās Pāvula problēmas ar teātri. Un sākās arī šķiršanās. Pāvula stāsta ieraksts, ko esmu saglabājusi: “Vienu reizi pirms izrādes es sajutos izbrīnīts: pa teātri uztraukta skraida priekšniecība, visi tādi uzvilkti… Nodomāju: laikam jau viesi no centrālkomitejas atnākuši. Izrādē bija viena aina, kurā pie manis, pie Ļeņina, atnāk mans personiskais ārsts, ko spēlēja Valentīns Skulme.
Eduards Pāvuls Ļeņina lomā M. Šatrova lugas «Zilie zirgi sarkanā zālē» iestudējumā Dailes teātrī.
Un tā – uznāk uz skatuves lieliskais aktieris Skulme, un es redzu, ka viņš ir galīgi pillā, lai viņam vieglas smiltis. Es – pilnīgā izmisumā: ko darīt? Es pats tekstu kārtīgi nezinu, bet ko darīt ar Skulmi? Bet tad man iešaujas prātā doma: es taču esmu Ļeņins! Es varu izdarīt jebko! Tāpēc, paspiedis Skulmem roku, saku: “Paldies, ejiet mājās un pasveiciniet sievu un bērnus!” Skulme tā kā nesaprot: viņam cik tur lappuses teksta… Bet es tikai: pasveiciniet sievu un bērnus! Viņš, protams, aizgāja, taču man uznāca baigā cemme: vai tad neviens nevarēja pateikt, ka Skulme piedzēries? Nuja, priekšniecība baidījās, ka tādā gadījumā es vispār varētu iespītēties un atteikties spēlēt, jo visi zināja manu principu: izrādes laikā tev jābūt skaidram kā stikliņam, pēc tam tu vari kaut vai rāpus iet.”
Starpbrīdī teātra direktors Timuška ienāca Pāvula ģērbtuvē, nesdams kaut kādu papīru. “Biedri Pāvul, parakstieties, lūdzu, šeit,” viņš teica. Tas bija papīrs par to, ka Skulme izrādes laikā bija piedzēries. Pāvuls teju vai iebļāvās: “Ko?! Lai es kaut ko tādu parakstītu? Nekad! Lai es nodotu Skulmi? Rīt es pats būšu piedzēries!” Un palūdza iziet Timušku ārā no ģērbtuves, jo “jāgatavojas nākamajam cēlienam”.
Teātra direktoru izraidīt no ģērbtuves – tas varēja beigties visādi. Un sekas nebija ilgi jāgaida. Emocionālā pārslodze noveda Pāvulu slimnīcā. Nē, tas nenotika uzreiz. Laika gaitā Eduards vēl nospēlēja Jēkabu Raiņa lugā Jāzeps un viņa brāļi, bet pēc tam sekoja Čingiza Aitmatova izrāde Un garāka par mūžu diena ilgst. Šī izrāde bija smaga, mēģinājumi – arī smagi. Un Pāvuls nebija no tiem, kuri spēlē “pa pusītei”.
Pāvuls sajuta, ka Aitmatova darbs ir piesātināts ar tādām nacionālām vērtībām, kuras ir vērts izteikt skatītājiem. Pāvuls sevi piepildīja ar Aitmatova darbu, viņš par to domāja dienas un naktis. Šķita, ka tā nekad nav bijis. Katra izrāde – kā pēdējā. Daudzi skatījās uz Pāvulu, baidoties, ka viņš varētu nomirt uz skatuves. Nebija tāda mirkļa, kad viņš nejustos slims un pārguris. Bet viņš arī bija slims un pārguris. Izrādes paņēma no viņa visu.
Vai teātrim kropļi ir vajadzīgi?
Infarkts. Otrā invaliditātes pakāpe. Viņam pašam tas bija šoks. Līdz asarām. Es taču esmu stiprs, es apliecinu dzīvi. Kāda vēl invaliditāte? Viņš pats tam neticēja. Varbūt vajadzēja tikai mazliet atbalstu, lai pieceltos un ietu tāpat kā agrāk – ar pārliecību, smaidu un spēku? Tā domāja Pāvuls, bet teātra administrācijai bija cits viedoklis. Pēc slimnīcas Eduards atnāca atpakaļ uz teātri, un kadru daļas vadītāja, aplūkojusi slimnīcas izrakstu, kurā bija norādīta invaliditāte, indīgi pajautāja: “Sakiet, biedri Pāvul, vai teātrim kropļi ir vajadzīgi?”
“Protams, ka nav vajadzīgi,” atcirta Pāvuls un uzrakstīja atlūgumu. Rūgtums un aizvainojums palika viņā pašā, to neizrādot ne kadru daļas vadītājai, ne kolēģiem. Es neuzmākšos, viņš domāja. Pirms tam viņš bija atteicies no Roplaiņu saimnieka lomas izrādē Pazudušais dēls, jo saprata: tik daudz viņš var neiznest – šī loma bija tikpat smaga kā Jedigejs izrādē Un garāka par mūžu diena ilgst.
Vajadzēja sagaidīt žēlabvēstuli, kurā būtu pausts, ka Pāvulam labvēlīgs spriedums nav taisnīgs. Un tāda vēstule patiešām esot bijusi. Un no kā? No pašas Vijas Artmanes?
Pāvula aiziešanu no teātra atceras daudzi. Tā nebija uzspēlēta, augstprātīga aiziešana: viņš vienkārši izgāja pa durvīm. 1984. gadā viņš jutās izsmelts: dažbrīd bija pat sajūta, ka vairs nav ko teikt skatītājiem. Pārmērīgā slodze spieda pie zemes. Bet uzrakstītais atlūgums izrādījās tāds “it kā” atlūgums.
Administrācija nolika viņam priekšā papīru, kas noteiktu viņam ārštata aktiera statusu: cik izrāžu nospēlē, tik naudas saņem. Administrācija un galvenais režisors Arnolds Liniņš bija pietiekami gudri, lai saprastu: cilvēki nāk uz Pāvula izrādēm. Toreiz darba likumdošana noteica: ja darba devējs neliedz viņam pieeju darbam, tas nozīmē, ka darba attiecības turpinās. Pāvuls piedāvāto dokumentu neparakstīja, tomēr izrādi ar Jedigeju galvenajā lomā rādīja bieži.
