Pēdējais saules riets. Eduards Pāvuls

Režisors Kārlis Auškāps plānoja iestudēt Aleksandra Čaka Mūžības skartos, un kurš gan varētu būt par Eduardu izcilāks strēlnieks? Bet viņš jau bija prom no teātra. Auškāps loģiski domāja: teātra direktors bija prom, darbā vairs nebija kadru daļas vadītājas, kura savulaik nicīgi izteicās par to, vai teātrim kropļi ir vajadzīgi…

Aktieri aizbrauca pie Pāvula uz mājām, lai mēģinātu viņu pierunāt spēlēt izrādē. Cerības bija – tādas, uz pusēm. Aktieri pie Pāvula aizbrauca vēlreiz. Un tomēr viņš atteicās. Iestudējums uz skatuves uznāca tūdaļ pēc barikāžu notikumiem. Uz skatuves plīvoja Latvijas karogs. Un Pāvula patriotisms tur būtu vietā un laikā.

Vēl bija projekts, ko gribēja realizēt Lilita Ozoliņa kopā ar Valdi Lūriņu. Pozitīvi bija tas, ka Pāvuls nebūtu piesaistīts ne pie viena teātra. Taču Eduards atkal atteicās. Projekts netika realizēts. Lilita pēc tam skumji prātoja, ka ne jau visi Pāvula kolēģi viņam pāri nodarījuši, ne jau skatītāji ļaunu vēlējuši… Taču – ko tu kādam pārmetīsi, ja nezini pamatiemeslus? Bet visi zināja, ka skatītāji ļoti, ļoti gaida Pāvulu.

Lilita pēc tam mēģināja minēt: iespējams, viņš bija pārstājis ticēt savam talantam un spējām, iespējams, viņam nebija uzticēšanās režisoriem, kuri strādāja daudz citādāk nekā Pāvula jaunībā un brieduma gados. Lilita uzskatīja Pāvulu par Dieva radītu aktieri, bet ar tādiem strādāt ir visgrūtāk. “Pāvulā ir tāds spēks, ka viņš tevi spēj pārņemt pilnībā,” reiz teica Lilita. Vai viņš savu partneri cēla vai – tieši otrādi – nolika malā?

Pāvuls bija kā Latvijas zeme: dziļš, vienkāršs, viņā nebija eksaltācijas. Tāds, kurš teica, ka vīrietim jāprot rakt zeme, jāprot airēt un jāaizstāv ģimene un dzimtene.

Lilita kādā intervijā atcerējās, cik Eidis bija personisks un tuvs. Viņam vajadzēja pieskarties, skatīties acīs, būt blakus… “Viņš bija silts cilvēks,” atcerējās Lilita, “es jutu Eduardu pa īstam: kā zemi, kā pamatu zem kājām.” Vēlāk es izpratu Lilitas teikto: kad koncertējām kopā lauku kultūras namos, Eidim bija prasība: redzēt publiku. Kaut arī skatuve bija apgaismota, viņš nevarēja un negribēja runāt uz tumsu, viņš nespēja sarunāties ar skatītāju zāli, kurā nebija gaismas, viņam vajadzēja redzēt cilvēku acis. Skatītāji bija viņa partneri: “Es nevaru bez cilvēkiem, man viņi jāredz. Kā tad es bez partnera varu spēlēt?”

Pāvulam partneris bija latviešu tauta. Viņam no tās nebija ko slēpt. Kad Eduards spēlēja “klibo bandītu Ozolu” filmā Ilgais ceļš kāpās, viņš necentās būt bandīts, kādu varbūt gribēja redzēt 1980. gada komunisti. Taču dzīve rada paradoksus: tajos gados uzņemt tādu filmu faktiski bija neiespējami, bet to bīdīja un iedvesmoja kompartijas Jūrmalas pilsētas sekretārs – Oļegs Rudņevs, īsts kinomīlis. Tas bija kaut kas neticams. Tā bija milzu cīņa, lai šī filma nonāktu uz ekrāniem.

Filmai piešķīra PSRS valsts prēmiju. Aktieriem naudas summa bija tik maza, ka Lilitai knapi pietika šī naudas, lai atdotu parādu par kleitas šūšanu prēmijas piešķiršanas pasākumam… Taču ne tas bija galvenais. Eduards un Lilita parādīja sevi ne tikai kā aktierus, bet kā tautas sirdsapziņu.

Kāds saulriets būs pēdējais

Tuvojās Eduarda 75 gadu jubileja. Eduards bija padevies: viņš piekrita to svinēt Dailē kopā ar Viju Artmani. Atceros, kā Eduarda sieva Lilija norūca, ka neiešot uz to jubileju, jo negrib redzēt viņus abus kopā. Jānis Streičs, kurš bija atbraucis ciemos pie Eida, mēģināja būt samierniecisks, mēģinot pierunāt Eduardu uzkāpt uz Dailes skatuves kopā ar Viju Artmani.

Kāpēc Lilija negribēja piedalīties šajā jubilejas pasākumā? “Tāpēc, ka Artmane neaizstāvēja Eduardu, kad viņu atlaida no teātra,” teica Lilija. Eidis, viegli nopūties, atteica, ka esot visu viņai piedevis, jo – visu mūžu naidu turēt – tas nav labi. Beigu beigās neviens nesaprata, kurš kuram piedevis – Eidis Vijai vai Vija Eidim.

2004.gads. Vija Artmane un Eduards Pāvuls tikās Dailes teātrī aktiera 75 gadu jubilejas svinībās. Romeo un Džuljeta 50 gadus vēlāk.

Taču pie galda sēdēja arī Jānis Streičs un Helga Dancberga, un viņiem galīgi nebija skaidrs, kas jāpiedod. Un galu galā Streiča uzdevums bija režisēt abu izcilo aktieru kopīgo jubileju. Lilija eleganti pārgāja uz vajadzīgo tēmu: atskatīties uz 50 gadiem, kas paskrējuši kopš Romeo un Džuljetas uznāciena uz skatuves.

Viss notika tā, kā bija jānotiek. Un tikai tad, kad jau vairākus gadus mēs braukājām trijatā pa Latviju ar koncertiem, piefiksēju, ka viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem bija par to, kāpēc Pāvuls aizgāja no teātra.

Stāsts par teātra direktora Timuškas izdzīšanu no Pāvula ģērbtuves, par kadrenes aizvainojošo jautājumu “vai teātrim kropļi ir vajadzīgi”, par visiem pārdzīvojumiem, kas noveda Pāvulu līdz aiziešanai no teātra – tas viss tika stāstīts ar Pāvulam piemītošo sarkastiskā humora devu. Jā, viņš bija apvainots. Smagi, netaisnīgi. Domāju, daudziem skatītājiem šķita, ka viņš nav piedevis saviem aizvainotājiem. Man šķita tieši otrādi: viņš sen jau ir piedevis. Bet vienkārši negrib to atzīt. Pāvulu spītība.

Iespējams, Pāvulam tuvāk par teātri šķita filmēšanās. Kad tiek veidota filma, katru kadru var pārspēlēt, savukārt teātrī tu nospēlē lomu, un viss – kā tu esi nospēlējis, tā arī paliek. Kādu žestu tu esi parādījis, kādā intonācijā teikumu pateicis – tā arī tas viss paliek skatītāju atmiņā.

Divi Dailes teātra grandi – Eduards Pāvuls un Harijs Liepiņš – neviļus sacentās par “pirmo vietu” skatītāju apziņā. Bet Pāvuls – pretēji Liepiņam, kurš līdzinājās Hamletam, kura lomu viņš bija dziļi kārojis, – bija kā Latvijas zeme: dziļš, vienkāršs, viņā nebija eksaltācijas. Tāds, kurš teica, ka vīrietim jāprot rakt zeme, jāprot airēt un jāaizstāv ģimene un dzimtene.

…Kad Eduards nonāca Vaivaru rehabilitācijas centrā, Eidis lūdza Aivaru, lai viņš aizved viņu līdz jūrai. Eidis jau bija ratiņos. Aivars aizstūrēja līdz jūrai. Rietēja saule. Stiprs vējš dzenāja smiltis. “Ko tu dari, kad ir vētra?” jautāja Aivars. “Stāvu pretim,” atbildēja Eduards. “Vētrai vienmēr jāstāv pretim,” teica Eidis. Un tā viņš bija darījis vienmēr. Saule apspīdēja Eduarda seju, un tā bija dzintara krāsā. Jūras sāļās lāses un smilšu putekļi triecās pret krastā stāvētājiem. Bet viņi tikai raudzījās saules rietā, jo zināja, ka viens saulriets būs pēdējais.

Elita Veidemane/Neatkarīgā Rīta Avīze

Fragmenti no izdevniecības Jumava Elitas Veidemanes grāmatas Latvietis vējā

Pāvuls bija kā Latvijas zeme: dziļš, vienkāršs, viņā nebija eksaltācijas. Tāds, kurš teica, ka vīrietim jāprot rakt zeme, jāprot airēt un jāaizstāv ģimene un dzimtene.