Deviņdesmito gadu vidū izcēlās skandāls, kad atklājās, ka mesjē Vudmens savām filmēšanas vajadzībām izmantojis Gaiļezera slimnīcas operāciju zāli un pat tapis brīvdabas kino Esplanādē pie Raiņa pieminekļa, kur notiekošo vēroja un apsargāja divi zemessargi. Bet tagad visu pēc kārtas – Īstajām Leģendām bija unikāla iespēja tikties un iztaujāt šo notikumu liecinieku un dalībnieku.
Vudmena aģents
Arī pēc vairāk nekā 30 gadiem viņš vēlas saglabāt anonimitāti, sauksim viņu par Robertu. Viņam bija neparasta iespēja līdzdarboties Vudmena komandā vienā no viņa pirmajām vizītēm Latvijā 90. gadu pirmajā pusē. “Katrā pilsētā, kurā Vudmens ieradās, viņam bija sava uzticības persona vai aģents, kuram bija arī elementāras fotogrāfa prasmes – pilnvarots uzrunāt meitenes sabiedriskās vietās, uz ielas, veikalos, kafejnīcās un iedot vizītkarti. Neuzbāzīgā formā, lai meitene apdomā, vai viņa būtu gatava kailfoto,” savu stāstu iesāk Roberts.
Proti, Vudmens nesāka uzreiz ar brutālu piedāvājumu, vai ir ar mieru filmēties porno. Turpretim, ja sieviete piekrīt kailfoto, ir cerība pierunāt kam vairāk. Tolaik ekonomiskā situācija nebija spoža, saimnieciskā iekārta bija mainījusies, daudzi uzņēmumi izputēja vai knapi vilka dzīvību, bet kapitālisms tikai dzina pirmos ražīgos asnus.
Bez labas izglītības un prasmēm atrast labi atalgotu darbu nebija viegli, un, ja vienīgais kapitāls bija miesiskais skaistums, daļa nekautrējās izmantot Roberta piedāvājumu. “No desmit izdalītām vizītkartēm četras piezvanīja,” atceras Roberts.
Patīkami un vēl maksā
Viņam šis darbs nesagādāja nekādas lielas grūtības: “Pirmkārt, es to nedarīju par velti, otrkārt, kontaktēties ar simpātisku meiteni vīrietim vienkārši ir patīkami un interesanti, tas arī trenēja komunikācijas spējas. Es vērsos pie tādām meitenēm, kuras vēlāk man atklāja – apzinos, ka es esmu neparasti skaista, un vīriešiem bail man tuvoties, viņiem šķiet, ka pašiem maks par plānu vai viņa jau ir aizņemta, vai viņai šādi piedāvājumi ir desmit dienā, un vienīgais, ko dabūs, ir tikai kurvītis un psiholoģiska trauma.”
Meitenēm bija patīkami, ka no viņām nebaidās, bet komunicē, Robertam tas savā ziņā bija hobijs, par kuru vēl samaksā. Protams, vairākums atšuva, bet nekādus pārdzīvojumus tas neradīja. Nākamais solis bija izveidot kartotēku ar zvanītāju kontaktiem. “Viņām netika nekas sasolīts, pa fotosesiju samaksāja, ne pārāk lielu naudu, bet katrā gadījumā tam laikam adekvātu.”
Atlase maratonam
Pēc tam jau ieradās pats pasūtītājs – Vudmens, lai novērtētu, ko tad aģents dažu mēnešu laikā savācis. Viņš Rīgā apmetās viesnīcā vai noīrēja dzīvokli, izvētīja kartotēku un izvēlējās, ko aicināt uz tālākām darba sarunām. “Un tad bija nākamais solis – ja iepriekš meitenei piedāvāja noskriet simt metru, tad tagad jau maratonu,” salīdzina Roberts.
Vudmens neslēpa, ka runa ir par filmēšanos pornofilmās, tostarp ārpus Latvijas, honorāri bija skaidri noteikti, darba devējs uzņēmās dokumentu kārtošanu (Latvija vēl nebija ne Eiropas Savienībā, ne Šengenas zonā), apmaksāt aviobiļetes, dzīvošanu, ēdināšanu, noteiktu limitu zvaniem uz mājām, kas tolaik bija ļoti dārgi. Izvēlētajām aktrisēm sapirka arī rekvizītiem glītus apavus un drēbes, ko varēja paturēt.
“Tiem laikiem diezgan liels vilinājums, un dažām bija pat grūti tam noticēt,” atceras Roberts. Kastinga jeb atlases laikā meitenes ne tikai fotografēja, bet arī uzfilmēja īsos video. “Ir atšķirība, būt statiskai modelei fotogrāfijā vai kustēties kameras priekšā, kad jājūt jau balsi un dinamiku. Ne katra spēja atraisīties, kļuva sasaistīta, samākslota, un tad arī dabīgais skaistums nespēja to glābt,” skaidro Roberts. Turklāt jāņem vērā, par kādu kino žanru ir runa…
Atbirums atkal bija neizbēgams. “Daļai augstākais pieļaujamības diapazons bija Playboy žurnāla vai ļoti korektu Gunāra Bindes akta fotogrāfiju līmenī. Tam viņas bija gatavs, bet Pjēram tā latiņa ir mazliet augstāka, lai neteiktu vairāk,” turpina Roberts.
Karstā sviestmaize…
Daudzas pateica, ka izklausās vilinoši, taču padomās. “Bet, kā mēs zinām, ja klients pasaka, ka viņš padomās, tas ir faktiski korekti pateikt nē.” Pēc nākamās atsijāšanas no sākotnējā saraksta atlika aptuveni 20 procentu. Atbira arī tās, kuras bija gatavas, tomēr kameras priekšā nespētu atraisīties.
