“Sarka un bālēja,” atminas Roberts. Toreiz kafejnīcā viņš neriskēja rādīt Vudmena žurnālus, bet tagad par piemiņu viņam ir viens ar šīs skaistules autogrāfu – kļuvusi pilngadīga, viņa patiešām aizbrauca uz Dienvidāfriku un piedalījās vēl vairākās filmās, ar iesauku Blondie. No Āfrikas viņa zvanīja mātei, stāstot, cik šeit ir skaisti, esot nobildējusies ar lauvēnu klēpī. “Redz, meitiņ, cik labi, ka es tevi pierunāju,” teikusi māte.
Blondie – viena no Vudmena Latvijas meitenēm, kuru uz atlasi atveda viņas māte trīs mēnešus pirms pilngadības. Viņas pirmā filmēšanās noritēja Dienvidāfrikā.
Nu jau blondā sen ir atgriezusies Latvijā. “Viņa ir sapratusi, ka ir kaut ko piedzīvojusi, ilgi tā turpināt nevar. Kā labi banku laupītāji – pāris bankas un pietiek, laiks apstāties. Arī viņa gribēja apstāties, jo viņai bija ļoti triviāls sapnis – vīrs, vakariņas, bērni.” Un diez vai šī un citas tagadējās rūpīgās mātes, sievas un varbūt pat vecmāmiņas stāsta par jaunības trakulībām. Tolaik sabildētais tomēr nav ģimenes albumos liekams…
Interesanti, ka tagad, daudzus gadus pēc šiem notikumiem, Robertam dažu Vudmena aktrisi ir gadījies satikt uz ielas. Pagājis ir laiks, kādreizējā spozme apsūbējusi, bet viņas pienākot klāt un ar pateicību pasakot – paldies, ka tu mani kādreiz uzrunāji. Citādi es droši vien nekad nebūtu bijusi Āfrikā, Brazīlijā, Amerikā, varbūt vispār nezinātu, ka pastāv arī tāda paralēlā dzīve.
“Viņas arī saprot, ka bijušas atbilstoša prece, ko tad maksimāli izmantoja. Protams, varējušas Rīgas Sporta pilī tirgot ķīniešu zeķes un pateikt jums visiem – ejiet tālāk, es esmu tikla mātes meita. Bet viņas saka – es neko nenožēloju.”
Filmēja slimnīcas operāciju zālē
Latvijā Vudmena ekspedīcijas kļuva plaši zināmas, pateicoties tolaik ļoti populārajam laikrakstam Vakara Ziņas. Atklājās, ka porno filmēts Gaiļezera slimnīcas operāciju zālē, un, lai cik deviņdesmitie gadi bija brīvi un mežonīgi, izcēlās skandāls. Slimnīcas vadība taisnojās, ka neesot zinājuši, ko tad īsti filmēs. Patiesībā priekšnieki vispār neko nezināja.
Roberts: “Mēs vienmēr meklējām jaunus rakursus, lai nebūtu tikai tradicionāli gulta, divi naktsskapīši un virs gultas glezniņa. Tā parādījās dzimtsarakstu nodaļa, operāciju zāle, veikals un vēl vairākas vietas, kuras visas tagad pat nevar atcerēties. Bija pazīstams ārsts ar pietiekami augstu statusu, kuram bija iespējas piekļūt šīm telpām, nesaskaņojot ar augstāko slimnīcas vadību, it sevišķi savā dežūras laikā. Kopā dzerot alu un runājot pilnīgi par citām tēmām, piepeši radās ideja – vai var pie tevis pafotografēt meiteni. Par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību viņš ielaida mūs iekšā.”
Operāciju zālei bija liels pluss – apgaismojums, nevajadzēja ņemt līdzi nekādus prožektorus, kas turklāt pievērstu lieku uzmanību. “Slimnīcas vadība nezināja, bet dakteris, protams, zināja, ka mēs tur šahu nespēlēsim, taču darīsim ātri, ne līdz rīta gaismai,” piebilst Roberts. Samaksu saņēma arī slimnīca, pilnīgi oficiāli, pārskaitījuma ceļā. Kamēr nesāka rakstīt Vakara Ziņas, nevarēja saprast, par ko, bet labāk taču, ja nauda iekšā, nevis ārā.
