PSRS laikā attieksme pret pornogrāfiju bija ne tikai konservatīva, bet arī represīva. Turklāt nebija īsti skaidras robežas starp erotiku un pornogrāfiju, kaut arī akta fotomāksla pastāvēja.
Piemēram, spēļu kārtis ar kailām sievietēm varētu novest uz apsūdzēto sola, kamēr mūsdienās tā ir tikai erotika, un 90. gados līdzīgām bildēm pozēja Vakara Ziņu populārās Vakara meitenes.
Līdz trim un pat pieciem gadiem
Neraugoties uz aizliegumiem, seksžurnāli iekļuva strādnieku paradīzē dažādos kontrabandas ceļos, piemēram, no jūrniekiem. Uzņēmīgi cilvēki tos pārfotografēja un izgatavoja melnbaltus foto, bija entuziasti, kam ar tādiem bija pilnas kastes.
Latvijas PSR Kriminālkodeksa 231. pants par pornogrāfisku priekšmetu izgatavošanu, izplatīšanu vai reklamēšanu paredzēja cietumsodu līdz trim gadiem, labošanas darbus līdz diviem gadiem vai naudas sodu līdz 300 rubļiem (tolaik aptuveni divu līdz trīs mēnešu vidējā alga).
Par izplatīšanu padomijas likumsargi uzskatīja arī šādu bilžu rādīšanu citiem, ja atrada vairākus eksemplārus, to jau traktēja kā nodomu izplatīt. Pat viena žurnāla parādīšanu kaimiņam varēja kvalificēt kā izplatīšanu.
Obligāta bija ne tikai pašu pornogrāfisko materiālu, bet arī tehnisko līdzekļu, piemēram, fototehnikas, bet vēlāk videomagnetofonu konfiskācija. Ja šādas darbības bija veiktas atkārtoti vai personu grupā, draudēja līdz pieciem gadiem cietumā.
Starp Rembo un Terminatoru
80. gadu vidū sāka parādīties videomagnetofoni, un viens no pagrīdes rūpaliem bija slepeni videoseansi. Tie noritēja naktīs, parasti programmā bija piecas vai sešas filmas, pauzēs atslodzei starp Rembo un Terminatoru varēja uzlikt porno.
Logus aizsedza ar bieziem aizkariem vai segām, bija bailes, ka miliči pamanīs dzīvoklī gaismu un nāks pārbaudīt. Turklāt viņi varēja izskrūvēt korķus, un, pazūdot elektrībai, videomagnetofons izslēdzās, bet noziedzīgo kaseti ārā dabūt nevarēja.
Tos, kam nelaimējās, tiesāja paraugprāvās, pietika jau ar erotiskām filmām, bez atklātām seksa ainām kā Vudmenam, turklāt arī par Rembo tipa kino draudēja nepatikšanas.
Pornoekspertu komisijas
To, vai materiāls ir pornogrāfija, noteica īpašas komisijas, tajās bieži darbojās mākslas zinātnieki vai “sabiedrības pārstāvji”. Varam tikai iztēloties, kā vairāki nopietni vīri uzvalkos skatījās saturu no konfiscētājām videokasetēm, lai pēc tam rakstītu atzinumus par “nepiedienīgām pozām”, kā kur kas bāzts un “sociālisma morāles graušanu”.
Princips varēja būt vienkāršs: “Ja tas rada dzimumtieksmi un neatbilst padomju morālei, tā ir pornogrāfija.” Galu galā PSRS pornogrāfiju uzskatīja par ideoloģisko diversiju, ar mērķi graut padomju cilvēku morāli.
Māris Puķītis, Īstās leģendas.
Foto: ekrānuzņēmumi no Instagram/Pjērs Vudmens, Evija Trifanova/LETA
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.
Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.