“Filmēšana jau nenotika 24 stundas diennaktī, parasti tas pārvērtās tādā skaistā bohēmā. No rīta vajadzēja, lai visi ir kārtīgi izgulējušies, citādi, ja cilvēks ir pārguris, viņam sekss nav prātā. Bija nesteidzīgas brokastis, bez pārēšanās. Vakaros varēja atpūsties, iedzert kādu vīniņu, bet bija sava disciplīna. Meitenēm jau ir vieglāk, kā tajā anekdotē – sieviete orgasmu var notēlot vienmēr, bet lai vīrietis pamēģina notēlot erekciju,” atgādina Roberts.
Un kā vispār iespējams atraisīties šādai aktierspēlei citu cilvēku un kameras priekšā? Roberts novērojis, ka puišiem ir grūtāk: “Meitenei, ja no uztraukuma piezogas fizioloģiskais sausums, ir lubrikanti, krēmi, lai neko netraumētu. Un lielais atbirums jau ir bijis kastingā, kad režisors saprot – skaista ir, bet nebūs.”
Pretēji stereotipiem, ka bez narkotikām te neiztikt, Roberts ne tuvu nav manījis ne pulverīšus, ne kādas ripas. Vudmens pats nelieto pat alkoholu, bet neiebilda, ja citi iemalko, tikai atgādināja, lai katrs un katra apzinās savas organisma spējas – lai tas netraucē darbam.
Pieaugušo industrijas neizbēgama īpatnība ir aktrišu laišana pensijā. Protams, pastāv grandma jeb omīšu žanrs, tomēr gerantofilu tik daudz nav. “Kad aktrise vairs nav tik jauna, sprigana un tvirta, tiek meklēta jauna, bet iepriekšējo noraksta ātrāk, nekā viņa gaidījusi. Gatava vēl braukt un braukt, bet pasaka, ka šī bija pēdējā reize. Tā ir nozares nežēlīgā puse.”
Vudmens Latvijā meklēja tikai meitenes, kādu laiku gan bijis viens puisis, gariem, melniem matiem, atgādinājis Maugli, tumsnējs, līdzīgs spāņiem. “Jāsaka, ka viņam bija problēmas ar grādīgo dziru, kas ne vienmēr gāja kopā ar pienākumiem. Un reizēm bija neprecīzs, pat nokavēja reisu, un no viņa atteicās. Pārējie visi bija vācieši un francūži.”
Uz Prāgu ar volejbola izlasi
Vudmens daudz filmē dažādās valstīs, arī tālās un eksotiskās. Robertam jau 90. gados bija iespēja aizceļot uz Dienvidāfriku, Brazīliju, Seišelām, Bali salu Indonēzijā, vairākkārt uz Taizemi, kopumā septiņiem galamērķiem. Bija arī tuvākas valstis, reiz Robertam vajadzēja uz Prāgu vest sekskomandu, bet nedabūja lidojumam biļetes. “Braucām ar autobusu, es un sešas meitenes, cita par citu skaistākas. Pārējie nevar saprast, daži jautā, kas notiek. Es atbildu – tā ir mūsu volejbola izlase.”
Kuriozs bija Seišelu salās Indijas okeānā, kas ietilpst pasaules skaistāko pludmaļu desmitniekā. Izrādījās, ka šajā valstī valda diezgan liels puritānisms un šāda veida kino filmēšana publiskās vietās, turklāt bez jebkāda saskaņojuma, var beigties ar lielām nepatikšanām.
Bija aizdomas, ka notikusi informācijas noplūde un visu grupu lidostā var izkratīt. Tā nu visiem kopīgi pirktās atpakaļceļa biļetes nolēma norakstīt un izdalīt naudu jaunu iegādei. “Mēs sadalījāmies mazākās grupās, tēlojām, ka esam mīlas pārīši romantiskās brīvdienās, un pa divi vien dažādās dienās lidojām atpakaļ. Visu filmas materiālu nosūtījām pa pastu, kopā ar suvenīriem,” piedzīvotajā dalās Roberts.
“Visbrīvāk jutāmies Taizemē. Esmu sev jautājis, vai tas Vudmenam atmaksājas, tik daudz tērēt, bet viņam tas patīk. Var jau nofilmēt paviljonā, ar mūsdienu tehnoloģijām iespējams daudz izdarīt. Vai nebraukt pāri okeānam, bet uz Grieķiju vai Kanārijām. Vudmenam patīk šis dzīvesveids. Reiz atklātākā sarunā viņš teica, ka viņa sapnis ir nomirt uz meitenes – tā esot skaistākā nāve, ko vēlēties,” piebilst Roberts.
Vaicāts, kā raksturo Vudmenu kā cilvēku, Roberts teic: “Viņš ir ar labu humora izjūtu, liels gardēdis, kā jau franči, laipns, smaidīgs. Nekad neesmu redzējis, ka viņš uz kādu kliegtu. Protams, varēja redzēt, ka ir dusmīgs, ja aktieris norauj labu kadru.”
