Te gan jāatzīmē, ka noziedznieki bija cerējuši uz krietni lielāku naudas summu, ko kļūdaini bija paziņojis informators. Šajā noziegumā bija viss – bandas tapšana un saliedēšanās iepriekš izdarītos noziegumos, ieroču iegāde, rūpīga gatavošanās un plānošana, grimētāja izmantošana, neiztika bez pērkamiem policistiem, kuru spēkos bija šo noziegumu novērst.
Bandītisma uzplaukums
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā plosījās ne tikai reketieru bandas, bet arī organizētas noziedznieku grupas, kuras nodarbojās ar bandītismu – bruņotiem uzbrukumiem pasta automašīnām, naudas pārvadātājiem, pirmajām privātfirmām.
Tolaik Latvijas cietumos atradās vairāk nekā 15 000 ieslodzīto no visas plašās Padomju Savienības, un ne visi viņi pēc atbrīvošanas steidzās pamest Latvijas teritoriju. Krievijas armija gatavojās aiziet, un, ja vien bija sakari attiecīgās aprindās, iegādāties Kalašņikova automātu vai rokas granātas nebija nekādu problēmu.
Toreiz apritē bija gan Latvijas rublis jeb repšiks, gan tikko ieviestais lats, un valūtas maiņas kurss bija visai augsts, tāpēc, saņemot mēnešalgu, kas atbilda 100 līdz 200 dolāru, cilvēks varēja justies visai nodrošināts. Tas bija laiks, kad vienā dienā valūtas kurss maiņas punktos pēkšņi nokrita un pēc divām dienām atkal pacēlās, un nekādi ekonomisti uzreiz nevarēja saprast, kas pēkšņi noticis. Vēlāk atklājās, ka straujās kursa izmaiņas bijušas tikai tāpēc, ka Latvijas kuģniecības darbiniekiem izmaksāta alga dolāros un viņi draudzīgi devušies uz maiņas punktiem.
Iesākumam uzlauza agrofirmas seifus
1992. gada sākumā brīvībā no ieslodzījuma iznāca vairākkārt tiesātais Valērijs Voloviks un bez liekas kavēšanās uzsāka jaunas bandas veidošanu, kurai pievienojās Alberts Berezins un Igors Eižvērtiņš. Lai iegūtu līdzekļus turpmākajam, trijotne savu darbību uzsāka ar liela apjoma zādzību.
Valērijs Voloviks brīvībā no ieslodzījuma iznāca 1992. gada sākumā un bez liekas kavēšanās uzsāka jaunas bandas veidošanu. Tieši viņš, sākot uzbrukumu, nokliedzās: “Šaujam visus nost!”
1992. gada 18. jūnija naktī viņi uzlauza agrofirmas Uzvara kantora telpas Bauskas rajonā. Uzlaužot vēl vienas durvis un sienu, noziedznieki iekļuva telpā, kur atradās seši seifi. Nebūdami profesionāli atmūķētāji, viņi ar urbjmašīnas un laužņa palīdzību atvēra tikai divus seifus, guvums bija vairāk nekā 3,4 miljoni Latvijas rubļu, pēc kursa 17 000 latu. Promejot noziedznieki vēl paķēra līdzi arī lētu galda pulksteni un pudeli konjaka.
Nolaupītā nauda ar plašu vērienu tika tērēta uzdzīvei, taču iepirktas arī turpmākajai noziedzīgajai darbībai nepieciešamas lietas. 1993. gada janvārī Voloviks no izmeklēšanā nenoskaidrotas personas iegādājās Krievijas armijas desanta rīcībā esošu ieroci – automātu AK-74 jeb kalašņikovu. Bandas bruņojumā nonāca arī Walther pistole un vairākas rokas granātas. Liktenīgi, bet visai drīz pēc bruņojuma iegādes policijai bija iespēja bandītus apturēt, taču trīs pērkamu policistu dēļ šī izdevība tika palaista garām.
