Režisora Viestura Kairiša jaunāko kinodarbu par leģendārās basketbolistes Uļjanas Semjonovas ceļu no kūts dziļos laukos uz pasaules mēroga sasniegumiem un slavu basketbola laukumā, ko Latvija izvirzījusi kā savu pieteikumu Oskara balvai, Latvijas publika kino ekrānos sagaidījusi ar patiesām ovācijām. Kamēr galvenās lomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots filmējas ārzemēs, uz sarunu par Uļu, kino un filmas tapšanas aizkulisēm Jauns&Privāts aicina aktieri Kasparu Dumburu, kuram uzticēta Uļas un pārējo basketbola meiteņu trenera loma.
Filmas Uļa komandai pirmizrādi jau vasaras sākumā bija iespēja noskatīties Kannu kinofestivālā. Ko tev tas nozīmēja un kā to pieredzēji?
Tas bija brīnišķīgi! Nebija kautrīguma vai mazuma sajūta no tā vēriena, cik viss tur liels. Tiešām jutos ļoti labi. No rīta mums, filmas komandai, bija jādodas uz greznu viesnīcu, kur sagaidīja vairāki jaunākie BMW modeļi. Katrā mašīnā sasēdāmies pa trim, tad mūs cauri pilsētai aizveda līdz galvenajam kinoteātriem. Priekšā bija daudz, daudz fotogrāfu. Vienā pusē kādi 30 vai 40, otrā pusē vēl kādi desmit. Pastāvējām, lai mūs safotografē, un tikām aicināti augšā pa kāpnēm, kur sagaidīja festivāla direktors.
Lēciens kā uz basketbola grozu – Kārlis Arnolds Avots izrāda sajūsmu Kannās. Viņš atveidoja galveno lomu – basketbola leģendu Uļjanu Semjonovu.
Man bija labs garastāvoklis, tāds saviļņojums… Pirms filmas sākuma mēs visi, priecīgi satraukti, pasēdējām ložiņā un iemalkojām pa dzērienam, un tad pa vienam tikām aicināti ienākt zālē. Liels kinoteātris, liela zāle… Jā, tas bija īpaši.
Biji īpaši saposies!
Jā, pēc savas sievas Alises ierosinājuma uz Kannu kinofestivālu biju sapucējies tajā pašā krēmkrāsas lina uzvalkā, kas iepriekšējā vasarā man bija mugurā, kad precējāmies. Andrejs, Dailes teātra skroderis, to darināja. Likās ļoti forši, ka ir pienākusi īpaša reize, kad varu šo uzvalku uzvilkt otro reizi.
Kādas ir sajūtas aktierim, skatoties kino pirmizrādi?
Runāšu par sevi – pirmajā reizē pārsvarā skatos uz sevi un lielākoties vērtēju, kā pats tur darbojos. Kā es esmu nospēlējis, kura aina nav ielikta, kāpēc tas ir nogriezts. Skatoties no profesionāļa viedokļa, tās pirmās reizes nav nekas dikti patīkams. Priecājos, ka Latvijas pirmizrādi jau varēju jau mierīgi skatīties bez tās ķidāšanas.
Kāds noskaņojums, kad pirmizrāde Latvijā ir izskanējusi, turklāt ar patiešām iespaidīgām publikas stāvoācijām? Bija taču ne slikāk kā Kannu kinofestivālā, vai ne?
Daudz labāk! Un aplausi bija daudz ilgāki, nekā Kannās! Filmu, skatoties otro reizi, uzņēmu un uztvēru daudz labāk, mierīgāk un pilnīgāk. Te tomēr tās mīļo māju sienas. Šajā mirklī, iznākot no zāles pēc filmas noskatīšanās, jūtos saviļņots, mierīgs un laimīgs. Filma mani patiešām paņēma! Viss stāsts, un kā Uļa aizgāja no šīs pasaules… Beigās bija diezgan spēcīgas emocijas.
“Man sieva ir ļoti gara, garāka par mani, un gara auguma sievietes man nav nekas svešs,” atzīst Kaspars Dumburs.
Vispār esi ļoti piekasīgs pats sev, skatoties paša kinodarbus no malas?
Mmm… Mazāk nekā agrāk. Līdz ar pieredzi un briedumu nu jau esmu kļuvis aizvien mazāk piekasīgāks. Bet… Tajā pašā laikā man liekas, es aizvien vairāk redzu. Tagad saprotu, ka dzīve un lietas notiek tā, kā notiek.
Īpaši, kad filma gatava, un neko mainīt jau nevar.
Mainīt neko nevar, un tur ir tik daudz cilvēku iesaistīti, ārprāts. Tā ir vesela planēta. Karjeras sākuma neizmērojamās ambīcijas arī bišķiņ…
Piezemējušās?
Es pat nevaru teikt, ka piezemējušās, bet nomierinās, ar laiku paliek veselīgākas. Karjeras sākumā, 20 gadu vecumā, es vienmēr biju dikti uztraukts. Bet tagad esmu gudrāks nekā pirms desmit gadiem. Un prasības pret pasauli, cilvēkiem un sevi lielākoties ir bijušas nepamatotas. Tāpēc tagad… Darbiņš ir izdarīts. Biju saviļnots, bet man nebija uztraukuma. Zero. Kā nu būs. Bet kolīdz sāku skatīties un analizēt, tad jau ieslēdzās mans iekšējais režisors, montētājs un operators, un viss pārējais. (Smejas)
Atceries savu pirmo kinolomu?
Man ir interesants stāsts. Filmējos divas vai trīs dienas pie režisora Gata Šmita filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās. Tas bija studiju laikā. Atveidoju sanitāru, medbrāli. Man vajadzēja vadāt to seržantu uz vietām un procedūrām. Uz pirmizrādi kaut kādu apstākļu dēļ nebiju ticis, bet filma jau bija kinoteātros. Man bija randiņš ar meiteni, kuru aizvedu paskatīties šo filmu, kur es filmējos. Jāatzīmē, ka studiju laikā es jutos lielāks aktieris nekā tagad. Vispār nav šaubu! AA++ klases aktieris! (Smejas.)
Un mēs tagad dodamies uz randiņu un skatāmies, skatāmies, skatāmies, un manis tur nav! Tad vienā brīdī kaut kur attālumā parādīja, kā es braucu; man tur bija jābrauc ar golfa mašīnīti. Un viss, vairāk nebiju iekļauts filmā! Tā ir bieži, kad no daudzām epizodēm, no lielas daļas safilmētā materiāla ir jāšķiras. Bet meitenes priekšā jutos reāli izgāzies.
Pasāsti par savu lomu Viestura Kairiša jaunajā filmā!
