Viņa nāca ciemos un pēc tam nogalināja: stāsts par Rīgas slepkavu, kuru nespēja notvert divpadsmit gadus

Izmeklētāji vēl nenojauta, ka meklē neliela auguma, pievilcīgu sievieti, kura savulaik nodarbojusies ar prostitūciju, bet vēlāk kļuvusi par padomju prokurora sievu. Viņu atmaskot palīdzēja pirksta nospiedums uz kafijas tasītes apakštasītes un anonīmas vēstules.

Divas māsas

1962. gadā kādā Rīgas dzīvoklī tika atrasti divu vecāka gadagājuma māsu līķi. Abas sievietes dzīvoja vientuļi, bija samērā turīgas un, šķiet, pat nenojauta par draudošajām briesmām. Viņas tika nogalinātas naktī, kamēr gulēja.

Slepkava abām vairākas reizes iesita pa galvu ar smagu priekšmetu un pēc tam apklāja līķus ar segām. Izmeklētāji pieļāva, ka upuri savu slepkavu labi pazinuši. Citādi būtu grūti izskaidrot, kāpēc sievietes mierīgi devušās gulēt, kamēr dzīvoklī atradās vēl kāds cilvēks.

Taču pats šausminošākais atklājās līķu apskates laikā. Slepkava nebija aprobežojies ar sieviešu nonāvēšanu — uz mirušo galvām viņš bija atstājis savus izkārnījumus.

Kriminālistiem šai pretīgajai detaļai bija īpaša nozīme. Šāda rīcība sastopama ārkārtīgi reti, tāpēc var kalpot par savdabīgu noziedznieka parakstu. Ja kaut kas līdzīgs atkārtotos, izmeklētājiem būtu pamats abus noziegumus savstarpēji saistīt.

Par šīs lietas izmeklēšanu daudzus gadus vēlāk izdevumam Vakara Ziņas pastāstīja Rita Aksenoka — bijusī Latvijas PSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja, kura tiesībsargājošajās iestādēs nostrādājusi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Vēlāk tieši viņai nācās uzturēt valsts apsūdzību slepkavas tiesas procesā.

Kā atcerējās Aksenoka, dzīvoklī netika atrastas pārliecinošas pazīmes, ka noziegums būtu pastrādāts laupīšanas nolūkā. Nebija arī sīvas pretošanās pēdu. Viss liecināja, ka slepkava izmantojis upuru uzticēšanos, sagaidījis, līdz viņas aizmieg, un tikai tad devis nāvējošos triecienus.

Milicija pārbaudīja nogalināto paziņas un radiniekus, pētīja viņu savstarpējos sakarus un centās noskaidrot, kurš īsi pirms traģēdijas varētu būt viesojies dzīvoklī. Taču slepkavas personību noskaidrot neizdevās.

Izmeklētāju rīcībā palika tikai viens svarīgs lietiskais pierādījums. Apskatot dzīvokli, kriminālisti uz kafijas tasītes apakštasītes atrada pirksta nospiedumu. To rūpīgi noņēma un saglabāja, lai vēlāk varētu izmantot personas identificēšanai.

Tolaik vēl nebija datorizētu datubāzu, kas dažu minūšu laikā ļautu salīdzināt miljoniem pirkstu nospiedumu. Lai noskaidrotu, kam nospiedums pieder, izmeklētājiem vispirms vajadzēja atrast aizdomās turamo un pēc tam iegūt viņa pirkstu nospiedumu paraugus. Tāpēc šis pierādījums kopā ar neatklātās lietas materiāliem nonāca arhīvā.

Neviens toreiz nevarēja iedomāties, ka tas noderēs pēc divpadsmit gadiem.

Noziegums pie hipodroma

1974. gadā Rīgā notika vēl viena nežēlīga slepkavība. Šoreiz par upuri kļuva kāda turīga vecāka gadagājuma sieviete, kura dzīvoja netālu no toreizējā Rīgas hipodroma. Arī viņa tika nogalināta savā gultā, vairākas reizes iesitot pa galvu ar smagu priekšmetu. Līķis bija apklāts, bet uz mirušās galvas atrada tādas pašas neparastas pēdas kā pēc abu māsu slepkavības 1962. gadā.

Izmeklētāji uzreiz ievēroja noziegumu līdzību. Divpadsmit gadi ir ilgs laiks, taču slepkavību raksturs, apstākļi un noziedznieka rīcība pēc upuru nāves bija gandrīz identiski. Radās aizdomas, ka visas trīs sievietes nogalinājis viens un tas pats cilvēks.

Atšķirībā no pirmās lietas šoreiz milicijai paveicās. Apskatot dzīvokli, aiz ledusskapja tika atrasts paslēpts slepkavības ierocis — āmurs. Vēlāk tas kļuva par vienu no lietas pierādījumiem.

Milicijas darbinieki sāka rekonstruēt nogalinātās sievietes pēdējās dzīves dienas. Kas bija nācis pie viņas ciemos? Ar ko viņa tikās? Kam uzticējās tik ļoti, ka varēja mierīgi doties gulēt šā cilvēka klātbūtnē?

Pārbaudē atklājās, ka nogalinātā bijusi pazīstama ar abām māsām, kuras gāja bojā 1962. gadā. Turklāt visām trim sievietēm bija viena kopīga paziņa — Anastasija Stalova-Sigalova. Tomēr tobrīd aizturēšanai vēl nebija pietiekama pamata. Pats par sevi fakts, ka viena sieviete pazinusi visus trīs upurus, lai cik neparasts tas šķistu, vēl nepierādīja viņas saistību ar slepkavībām.

Un tad slepkava negaidīti pati sāka palīdzēt izmeklēšanai.

Anonīmās vēstules

Pēc pēdējās slepkavības prokuratūra un citas tiesībsargājošās iestādes sāka saņemt savādas anonīmas vēstules. Tajās nezināmais autors norādīja, kuru vajadzētu turēt aizdomās par noziegumu. Vēstules bija rakstītas visai savdabīgā valodā, ar Ventspils izloksnei raksturīgiem izteicieniem. Daļa bija rakstīta ar roku, bet citas salīmētas no atsevišķiem burtiem, vārdiem un pat veseliem teikumiem, kas izgriezti no avīzēm un žurnāliem. Acīmredzot autors vēlējās noslēpt savu rokrakstu un vienlaikus novirzīt izmeklēšanu pa nepareizām pēdām.

2009. gadā laikrakstā «Čas» publicētajā rakstā «Охотница на родственников» bija atstāstīts šo vēstuļu saturs. Anonīmais rakstītājs apgalvoja, ka pēdējo upuri nogalinājis viņas pašas vīrs, jāšanas sporta treneris Jānis Puriņš. Viņš it kā speciāli devies uz sacensībām Rēzeknē, lai nodrošinātu sev alibi, bet naktī slepus atgriezies Rīgā, nogalinājis sievu un pēc tam aizbraucis atpakaļ.

Izmeklētāji šo versiju pārbaudīja. Noskaidrojās, ka vīrietis atradies kopā ar saviem audzēkņiem un nevarējis viņus nepamanīts atstāt. Viņa alibi apstiprināja liecinieki. Kļuva skaidrs, ka kāds apzināti cenšas maldināt izmeklēšanu.

Anonīmās vēstules tika nodotas speciālistiem lingvistiskai ekspertīzei. Šādos gadījumos eksperti pēta ne tikai teksta saturu, bet arī raksturīgās gramatiskās konstrukcijas, vārdu krājumu, dialekta īpatnības un ierastos izteicienus. Tas viss ļauj izveidot aptuvenu autora portretu.

Izanalizējuši vēstules, eksperti izteica pieņēmumu, ka tās rakstījusi sieviete, kura izglītību ieguvusi 20. gadsimta divdesmitajos gados, nākusi no Kurzemes un ilgstoši dzīvojusi krievvalodīgā vidē. Īpašu uzmanību piesaistīja vietējās izloksnes vārdi un krievu valodas ietekme.

Protams, šāds atzinums pats par sevi nevarēja pierādīt vainu slepkavībā. Taču tas ļāva ievērojami sašaurināt aizdomās turamo loku. Un tad izmeklētāji atcerējās Anastasiju Stalovu-Sigalovu.

Prostitūta ar dzelteno biļeti

Pēdējās slepkavības laikā Anastasijai jau bija pāri sešdesmit. Neliela auguma, pievilcīgajai sievietei, kura vienmēr rūpējās par savu izskatu, bija visai neparasta biogrāfija.

Viņa piedzima Ventspilī 1909. gadā. Anastasijas jaunība pagāja neatkarīgās Latvijas Republikas laikā. Toreiz viņa nodarbojās ar prostitūciju, turklāt pilnīgi legāli: bija oficiāli reģistrēta un viņai bija tā sauktā dzeltenā biļete.

Pirmskara Latvijā prostitūcija atradās valsts uzraudzībā. Sievietēm, kuras ar to nodarbojās, bija jāreģistrējas un jāpakļaujas medicīniskajām pārbaudēm. Tāpēc dzeltenā biļete pati par sevi nebija nekas neparasts, lai gan tās īpašniecei sabiedrībā bija visai specifisks statuss.

Pēc padomju varas nodibināšanas Anastasijas dzīve krasi mainījās. Viņu izsūtīja no Ventspils uz Sibīriju. Izsūtījumā viņa iepazinās ar kādu Sigalovu, kurš strādāja par prokuroru. Starp abiem izveidojās attiecības, kas beidzās ar laulībām. Kā atcerējās Rita Aksenoka, vīrs pat nenojauta, ar ko Anastasija nodarbojusies pirmskara Latvijā.

Piecdesmito gadu vidū sieviete atgriezās dzimtenē jau kā atraitne. Turklāt nevis vienkārši atraitne, bet personālā pensionāra — cilvēka ar īpašiem nopelniem padomju valsts labā — atraitne. Šāds statuss deva zināmas privilēģijas, un Anastasija ļoti labi prata tās izmantot.

Atgriezusies Rīgā, viņa neatlaidīgi centās panākt dzīvokļa piešķiršanu. Rakstīja iesniegumus pilsētas izpildkomitejai, vērsās dažādās iestādēs, sūdzējās par netaisnību un pieprasīja sev pienākošos dzīvojamo platību. Vēstuļu rakstīšana viņai vispār bija iecienīta nodarbe. Un šis ieradums, kas gadiem ilgi bija palīdzējis aizstāvēt savas intereses, galu galā izrādījās liktenīgs.

Izmeklētāji noskaidroja, ka Anastasija pazinusi visas trīs nogalinātās sievietes. Abas 1962. gadā noslepkavotās māsas bija viņas māsīcas. Trešā upure bija viņas draudzene, kura nodarbojās ar šūšanu.

Tātad Stalova-Sigalova varēja bez jebkādiem šķēršļiem nākt pie katras no viņām ciemos, dzert kafiju, sarunāties un palikt dzīvoklī arī tad, kad saimnieces devās gulēt.

Taču vēl vajadzēja pierādīt, ka tieši viņa pastrādājusi slepkavības.

Pirksta nospiedums, kas gaidīja divpadsmit gadus

Atminējuma atslēga slēpās pirmās krimināllietas materiālos. Izmeklētāji atcerējās pirksta nospiedumu, kas 1962. gadā pēc abu māsu slepkavības bija atrasts uz apakštasītes. Visus šos gadus tas bija glabājies arhīvā, gaidot savu īsto brīdi.

Tikmēr daudzajos iesniegumos, ko Stalova-Sigalova bija sūtījusi padomju iestādēm, bija saglabājušies ne tikai viņas rokraksta paraugi. Uz papīra bija palikušas arī pirkstu pēdas. Salīdzinot tās ar slepkavības vietā atrasto nospiedumu, tika konstatēta sakritība.

Tagad milicijai bija pamats turēt Anastasiju aizdomās ne tikai netiešu apstākļu dēļ. Tomēr izmeklētāji nolēma iegūt papildu paraugus. Šim nolūkam tika sarīkota neliela operatīvā kombinācija. Stalovu-Sigalovu uzaicināja uz poliklīniku, it kā uz ārsta konsultāciju. Pirms tam kabinetā novietoja galdu ar rūpīgi nopulētu virsmu. Sieviete ieradās, aprunājās ar ārstu, pieskārās galdam un aizgāja, neko nenojauzdama. Pēc viņas aiziešanas kriminālisti noņēma atstātos pirkstu nospiedumus.

Ekspertīze atkal konstatēja sakritību ar nospiedumu, kas bija atrasts nogalināto māsu dzīvoklī. Tas bija pavisam cita līmeņa pierādījums nekā anonīmo vēstuļu lingvistiskā analīze. Stalova-Sigalova varēja cik vien vēlas noliegt, ka apmeklējusi radinieces, taču viņas pirksta nospiedums atradās uz priekšmeta, kas bija izņemts nozieguma vietā.

Kā atcerējās Rita Aksenoka, aizdomās turamā patiešām visu noliedza. Viņa apgalvoja, ka neesot nākusi pie māsām, neesot kopā ar viņām dzērusi kafiju un vispār neesot nekādi saistīta ar notikušo. Tomēr izmeklēšanas rīcībā jau bija vesels pierādījumu kopums. Kratīšanas laikā pie Stalovas-Sigalovas atrada sagrieztu žurnālu, kas bija izmantots anonīmo vēstuļu veidošanai, kā arī priekšmetus, kas viņu saistīja ar pēdējo slepkavību.

Pamazām noziegumu aina kļuva arvien skaidrāka.

Apsūdzētā greznā lakatā

Ritai Aksenokai īpaši spilgti atmiņā palicis tiesas process. Tolaik viņa jau daudzus gadus bija strādājusi prokuratūrā, izmeklējusi smagus noziegumus un redzējusi visdažādākos apsūdzētos. Taču Anastasija Stalova-Sigalova uz viņu atstāja neparastu iespaidu.

Uz tiesas sēdi vecāka gadagājuma sieviete ieradās rūpīgi uzkrāsojusies, ar skaisti ieveidotiem matiem. Pār pleciem viņai bija pārmests grezns lakats. Viņa izskatījās tā, it kā būtu ieradusies nevis tiesā atbildēt par triju cilvēku slepkavību, bet gan uz kādu svinīgu pasākumu.

Iespējams, šādi Anastasija centās saglabāt pašcieņu un ierasto pārtikušas sievietes tēlu. Varbūt viņa cerēja atstāt iespaidu uz tiesnešiem. Par to var tikai minēt.

Taču ārējā elegance vairs nevarēja mainīt lietas apstākļus. Stalova-Sigalova tika apsūdzēta triju sieviešu slepkavībā, kas pastrādāta divos atsevišķos gadījumos ar divpadsmit gadu starplaiku. Saskaņā ar toreizējo padomju likumdošanu par šādiem noziegumiem varēja piespriest nāvessodu.

Aksenoka atcerējās, ka prokuratūrai patiešām bija iespēja pieprasīt augstāko soda mēru. Tomēr tas netika darīts. Viens no apstākļiem, kas ietekmēja apsūdzības nostāju, bija lielais laika intervāls starp noziegumiem.

Laikraksts «Час» minēja kādu interesantu detaļu: savā pēdējā vārdā apsūdzētā it kā pati esot teikusi: «Esmu pelnījusi piecpadsmit gadus cietumā.» Tieši šādu sodu tiesa viņai arī piesprieda.

Piecpadsmit gadi bez nevienas sūdzības

Stalovas-Sigalovas noziegumu motīvi līdz galam tā arī nav noskaidroti. Laikraksts «Час», kas 2009. gadā pievērsās šai lietai, apgalvoja, ka Anastasija nogalinājusi savas turīgās radinieces naudas un vērtīgu mantu dēļ. Taču Rita Aksenoka, kura personīgi uzturēja apsūdzību tiesā, atcerējās, ka pēc 1962. gada dubultslepkavības izmeklētāji nebija konstatējuši laupīšanas pazīmes. Vēl grūtāk izskaidrot savādo rituālu, kas atkārtojās pēc slepkavībām: noziedzniece uz upuru galvām atstāja savus izkārnījumus. Tas liek domāt, ka runa nebija tikai par naudu. Iespējams, Anastasija pret saviem upuriem izjuta īpašu naidu, taču par tā iemesliem var vienīgi minēt.

Ieslodzījumā Stalova-Sigalova pavadīja gandrīz visu viņai piespriesto termiņu. Un te notika kaut kas pārsteidzošs. Sieviete, kura pirms aresta bija burtiski apbērusi padomju iestādes ar iesniegumiem un sūdzībām, ieslodzījuma gados neuzrakstīja nevienu sūdzību.

Iespējams, Anastasija bija samierinājusies ar spriedumu. Varbūt cerēja mierīgi sagaidīt atbrīvošanu. Taču nekādu paskaidrojumu šai pārmaiņai viņa neatstāja. Brīvībā Stalova-Sigalova tā arī neatgriezās. Viņa nomira aptuveni divus mēnešus pirms piecpadsmit gadu soda izciešanas termiņa beigām.

Viņas lieta vēlāk kļuva par vienu no Latvijas Policijas akadēmijas Kriminālistikas muzeja eksponātiem. Tur tika apkopoti materiāli par neparastākajām un sarežģītākajām krimināllietām, ko izdevies atklāt Latvijas izmeklētājiem.

Stalovas-Sigalovas lieta bija īpaši interesanta tieši dažādo kriminālistikas metožu apvienojuma dēļ. Anonīmās vēstules ļāva noteikt aizdomās turamās valodas īpatnības. Viņas biogrāfijas pārbaude atklāja saikni ar visiem upuriem. Savukārt 1962. gadā uz kafijas tasītes apakštasītes atrastais pirksta nospiedums pēc divpadsmit gadiem palīdzēja apstiprināt aizdomas.

Tomēr šajā stāstā ir vēl kāds apstāklis, kas to padara īpaši biedējošu. Anastasija nebija nejauša laupītāja, kas naktī ielauzusies svešā dzīvoklī. Viņa neuzlauza durvis un neuzbruka garāmgājējiem tumšās šķērsielās. Viņa nāca pie saviem upuriem ciemos.

Divas no sievietēm bija viņas radinieces, trešā — draudzene. Viņas Anastasiju pazina jau daudzus gadus, uzticējās viņai, aicināja pie sevis, sarunājās pie kafijas tases. Un tik ļoti nebaidījās no savas viešņas, ka varēja mierīgi doties gulēt, kamēr viņa vēl atradās dzīvoklī.

Bet pēc tam Anastasija paņēma smagu priekšmetu un sita guļošajām sievietēm pa galvu. Savu upuru acīs viņa līdz pat pēdējam brīdim bija cilvēks, no kura tie negaidīja neko ļaunu.

Ksaverijs BELIJS.