Šā raksta autors kā avīzes Tev reportieris notikuma vietā ieradās dažas stundas pēc notikušā, un skats bija šaušalīgs. Mikroautobuss bija sašauts kā siets, pēc vislabākajiem Holivudas grāvēju paraugiem. Pirmais, kas tika izdarīts, bija ievainotās meitenītes nogādāšana tuvējā slimnīcā, viņas apsardzes nodrošināšana un šā fakta rūpīga noslēpšana, jo noziedznieki varētu mēģināt šādu liecinieku arī nogalināt.
Pateicoties atrastajai sadegušajai automašīnai, Berezinu mājās aizturēja jau pēc dažām dienām. Viņš 10. jūnijā svinēja sievas dzimšanas dienu, uz kuru bija uzaicināti arī Voloviks un Gaņijevs. Berezins visai ātri atzinās un informēja policiju arī par visiem pārējiem līdzdalībniekiem.
Abi noziedznieki bija noslēpušies pie Gaņijeva tautieša Mirsaleha Musajeva viņa mājā Bauskas rajonā. Pirms doties uz dzimšanas dienas svinībām, viņi tomēr palūdza paziņu aizbraukt uz Rīgu un papētīt situāciju pie Berezina mājās. Ierodoties tur, Musajevs ieraudzīja, ka sēta ir pilna ar policistiem, un par to paziņoja abiem bandītiem.
Saprotot, ka viņu līdzdalība noziegumā ir atklāta, Voloviks un Gaņijevs nolēma bēgt prom no Latvijas. Musajevs kā vietējo ceļu zinātājs kājām pārveda viņus pāri robežai un Lietuvas pilsētā Saloči abi iesēdās autobusā, kas brauca uz Panevēžu, bet pēc tam devās tālāk uz plašajām Krievijas ārēm. Musajevu vēlāk par noziedznieku slēpšanu un palīdzību notiesāja ar divarpus gadiem cietumsoda.
Aizbēga uz Krieviju
Noziedznieki operatīvi tika izsludināti starptautiskajā meklēšanā, un pirmo atrada Eižvērtiņu, diemžēl vairs netiesājamu – tikai līķi kādā Maskavas viesnīcas numurā, un no ekspertīzes slēdziena izrietēja, ka viņš miris no pārmērīgas alkohola lietošanas.
Viesnīcas numurā pie viņa atrada arī uzbrukumā izmantoto pistoli TT, un, veicot tās ekspertīzi, atklājās, ka ar šo ieroci izdarīta vēl viena slepkavība – 1992. gada 5. oktobrī Mežaparkā nošauts kāds vīrietis.
Maskavā gandrīz izdevās aizturēt arī Gaņijevu, taču viņam pēdējā brīdī izdevās izsprukt. Dzīvoklī, kur viņš bija mitinājies, sāls pakā atrada noslēptus 3000 dolāru, kas bija nākuši no Latvijas bērza inkasentu somas.
Aļiks Gaņijevs iekāpa autobusā un raidīja vairākus šāvienus uz asinīm noplūdušo grāmatvedi un kasieri.
Voloviku un Gaņijevu notvēra gadu vēlāk, kad abi Krievijā, Dagestānas pilsētā Derbentā, tika aizturēti par bruņotu laupīšanu. Viņi uzbruka kādam auto īpašniekam un, piedraudot ar granātām, atņēmuši žiguļus. Gaņijevam gan izdevās izbēgt pat no turienes soda izolatora, taču pēc gada viņu atkal aizturēja.
Pēc tam, kad viņus vietējā tiesa notiesāja, attiecīgi piespriežot deviņus un divpadsmit gadus cietumsoda, Latvija oficiāli lūdza noziedzniekus izdot. Pēc pastāvošās starptautiskās prakses tas ir iespējams, ja citā valstī izdarītais noziegums ir smagāks nekā tas, par kuru ir notiesājošs spriedums. Lieki piebilst, ja šodien notiktu kas līdzīgs, Krievija Latvijai nevienu neizdotu, taču tolaik tiesībsargu vecie PSRS sakari vēl pēc inerces vēl darbojās.
1998. gadā abi bandīti stājās tiesas priekšā Latvijā. Savu vainu viņi kategoriski neatzina, apgalvojot, ka 1993. gada 8. jūnijā nemaz neesot atradušies Latvijā. Agrāk notiesātos līdzdalībniekus nepazīstot un nekad neesot redzējuši. Tomēr pierādījumi un liecinieku liecības bija pilnīgi pietiekamas, lai tiesa viņu vainu atzītu par pilnīgi pierādītu.
