Asociācija: Ar zāļu trūkumu saskaras visas Eiropas valstis

Asociācijas apkopotā statistika rāda, ka trūkst ne tikai reti lietoti preparāti, bet arī plaši izmantotas zāles — 96% valstu norādīja uz problēmām sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā izmantoto medikamentu nodrošinājumā. Dažās valstīs vienlaikus nebija pieejami pat 200 līdz 400 dažādu medikamentu.

Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas valdes priekšsēdētājs Egils Einārs Jurševics norāda, ka Latvijā 94% medikamentu tiek ievesti no ārzemēm, tādēļ Latvija ir atkarīga no starptautiskajām piegādēm. Izmaiņas pat vienā no ražošanas vai loģistikas posmiem var izraisīt zāļu iztrūkumu. Jurševics skaidro, ka globālā situācija šobrīd ir īpaši nelabvēlīga ražotājiem, jo tos ietekmē ne tikai inflācija, bet arī ģeopolitiskie konflikti Eiropā un tās kaimiņos.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir izejmateriālu krīze, kas aizsākās jau Covid-19 pandēmijas laikā un ar katru ģeopolitisko satricinājumu tikai pastiprinās, norāda Jurševics. Piemēram, šī gada vasarā, atsākoties Izraēlas un Irānas karadarbībai, radās problēmas ar zāļu iepakojumos izmantotās alumīnija folijas piegādēm un būtisku sastāvdaļu transportu. Tas palēnināja vai pat apstādināja ražošanas procesus un vienlaikus būtiski palielināja izmaksas. Karš radījis arī sarežģījumus jūras un gaisa kravu pārvadājumos, kā rezultātā piegādes kavējas un uzņēmumiem ir grūtāk ievērot ražošanas grafikus.

Tāpat Jurševics norāda, ka īpaši liela ietekme ir arī atkarībai no Indijas un Ķīnas — aptuveni 80% antibiotiku aktīvo vielu Eiropā tiek ražotas tieši tur. Inflācijas un zemāku izmaksu dēļ daudzi ražotāji savas rūpnīcas pārcēluši uz šīm valstīm. Taču arī šie tirgi nav stabili — piemēram, pandēmijas laikā Ķīna un Indija ieviesa eksporta ierobežojumus, prioritizējot savu iedzīvotāju vajadzības.

Lai mazinātu riskus, Eiropa šobrīd cenšas dažādot piegādes avotus un veidot centralizētus stratēģisko medikamentu krājumus. Tomēr Jurševica ieskatā ilgtermiņā nepieciešams arī politisks risinājums — palielināt finansējumu un radīt priekšnosacījumus, lai ražošana atgrieztos Eiropas Savienībā. Papildus jautājumus un jaunus riskus šobrīd rada arī ASV tarifu politika.

Jurševics informē, ka Eiropā aptuveni 70% izrakstīto medikamentu pēc apjoma veido patentbrīvās zāles. Tās ļauj pacientiem saņemt drošu un pārbaudītu ārstēšanu par zemākām izmaksām, vienlaikus veselības aprūpes budžetā atstājot vairāk līdzekļu inovatīviem preparātiem, piemēram, onkoloģijas jomā. Ņemot vērā sabiedrības novecošanu un ar vecumu saistīto slimību izplatību, patentbrīvie medikamenti turpinās būt viens no veselības aprūpes stūrakmeņiem, uzskata Jurševics.

Vienlaikus viņš atzīmē, ka pēdējos gados arvien biežāk ražotāji atsakās no atsevišķu patentbrīvo zāļu ražošanas, un tirgū samazinās pieejamo produktu skaits. «Medicines for Europe» dati liecina, ka 2024.gadā 46% patentbrīvo medikamentu Eiropā ražoja tikai viens uzņēmums. Tas nozīmē, ka jebkuri traucējumi šajā uzņēmumā — kvalitātes nepilnības, izejvielu trūkums vai loģistikas problēmas — uzreiz atstāj tiešu iespaidu uz pacientiem, jo alternatīvu nav.

Jurševics norāda, ka šī tendence sākās pēc 2009.gada finanšu krīzes, kad daudzās Eiropas valstīs tika ieviesti stingri cenu ierobežojumi.

«No pirmā acu uzmetiena tā šķita pacientiem izdevīga sistēma, jo nodrošināja zemākas cenas. Tomēr praksē tā radīja situāciju, kurā ieguvēju nav — pacientiem bieži pietrūkst zāļu, valstis saskaras ar deficītu, bet ražotāji atsakās no nerentabliem produktiem. Salīdzinājumam — ja maizes ražotājam pieaug izmaksas par miltiem un elektrību, bet cenu nedrīkst celt, uzņēmums vienā brīdī pārtrauc ražošanu vai pārceļas uz citu tirgu. Ar zālēm ir tieši tāpat,» pauž Jurševics.

Viņaprāt, viens no risinājumiem zāļu trūkumam būtu palielināt veselības aprūpes budžetu, tostarp daļu, kas paredzēta kompensējamajiem medikamentiem. Tomēr, ņemot vērā ierobežotos resursus, būtiski ir arī mazināt birokrātisko slogu — piemēram, samazinot nodevas, kas jāmaksā par medikamentu reģistrāciju un uzturēšanu. Lai gan tās svārstās no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem eiro par vienu preparātu, kopā ražotājiem šie izdevumi sasniedz simtiem tūkstošu eiro gadā.

Lai medikaments nonāktu aptiekās, tam jāiziet sarežģītas licencēšanas un reģistrācijas procedūras, skaidro Jurševics. Viņš norāda, ka šie procesi bieži atkārtojas vairākās valstīs un var ilgt mēnešiem vai pat gadiem. Rezultātā pacienti mazākās valstīs, tostarp Latvijā, pie zālēm tiek vēlāk nekā citur Eiropā.

Daļēji Jurševics to skaidro ar Latvijas mazā tirgus nepievilcību lielu reģistrācijas un uzturēšanas izmaksu dēļ. Ražotājiem īpaši dārga ir prasība pielāgot iepakojumu katrai valstij. Jurševics atzīmē, ka pandēmijas laikā tika ieviests elastīgāks risinājums — pieļaut citu tirgu iepakojumu ar pievienotu instrukciju latviešu valodā. Tas samazināja izmaksas un ļāva ātrāk piegādāt zāles pacientiem. Jurševica ieskatā līdzīga pieeja būtu jāievieš arī ilgtermiņā, jo stingrās prasības nereti noved pie situācijas, kur Latvijā zāļu nav, bet tās brīvi pieejamas, piemēram, Igaunijā.

Arī Eiropas līmenī regulējums prasa pārskatīšanu, uzsver Jurševics. Viņš norāda, ka kvalitātes un drošības standarti ir ļoti augsti, kas kopumā ir pozitīvi, tomēr dažkārt tas kļūst par šķērsli zāļu pieejamībai. Pat nelielas izmaiņas — ražotnes maiņa, aktīvās vielas piegādātāja nomaiņa vai iepakojuma atjaunošana — nozīmē jaunu dokumentu saskaņošanu. Tas kavē zāļu nonākšanu pie pacientiem pat uz vairākiem mēnešiem.

Jurševics uzsver, ka mazākām valstīm ar ierobežotiem administratīvajiem resursiem šie procesi ieilgst vēl vairāk. «Pandēmija un ģeopolitiskās krīzes pierādīja, ka ārkārtas situācijās esošās procedūras ir pārāk smagnējas. Ņemot vērā šodienas drošības izaicinājumus, birokrātijas mazināšana ir vitāli svarīga — tā ļautu veidot drošības krājumus, ātrāk reaģēt uz krīzēm un nodrošināt, ka pacienti saņem nepieciešamos medikamentus laikus,» pauž Jurševics.