Nogalināt draugu, kura kabatā bija astoņi rubļi, lai iegūtu miljonu: pārdrošākā laupīšana padomju Rīgā

Astoņi rubļi par cilvēka dzīvību

1974. gada ziema. Rīgas taksometru parks. Šoferi, kuri parasti dzīvi apsprieda pasažierus, peļņu un automašīnu ķibeles, stāv klusēdami. Viens no viņiem ir nogalināts. Viņu sauca Inārs Karpovs.

Žurnālists Vladimirs Amlinskis, kurš bija ieradies Rīgā, lai noskaidrotu nozieguma apstākļus, vēlāk atcerējās sarunu ar taksometra vadītāju, kurš viņu veda uz Jūrmalu. Šoferis pastāstīja, ka nogalinātais bijis viņa darba biedrs. Slepkavas jau bija aizturēti, taču īpašu prieku tas nesagādāja — Karpovu taču vairs neatgriezt.

Visbriesmīgākais bija tas, ka slepkavām pret viņu nebija nekādu personisku pretenziju. Viņiem bija vajadzīga viņa automašīna. Bet nogalinātā kabatā atrada tikai astoņus rubļus, kas bija sagatavoti, lai izdotu atlikumu pasažieriem.

— Gribēja dabūt miljonu, bet Ināram bija astoņi rubļi, — skaidroja taksometra vadītājs.

Šī frāze kļuva par savdabīgu epigrāfu stāstam par vienu no nežēlīgākajiem noziegumiem pēckara Latvijā.

Cilvēks, kurš ilgojās pēc citas dzīves

Nikolajam Krasovskim bija 32 gadi. Viņš piedzima un uzauga Mozdokā, pabeidza vidusskolu. Astoņpadsmit gadu vecumā nozaga mopēdu un velosipēdu, par ko saņēma pirmo cietumsodu. Vēlāk dienēja armijā, apguva šofera profesiju, bet pēc demobilizācijas nolēma neatgriezties dzimtajā pusē un doties uz Rīgu.

Viņš strādāja dažādās vietās, līdz iekārtojās taksometru parkā. Bija sabiedrisks, labprāt iedzēra, viegli iepazinās ar cilvēkiem un prata atstāt iespaidu. Pēc paziņu stāstītā, Krasovskim piemita zināms šarms, taču viņam bija arī smags raksturs.

Viņam bija jauna sieva un bērns. Tomēr ģimenes dzīve neveidojās. Krasovskis vēl pirms kāzām mēdza iekaustīt savu topošo sievu, bet vakarus labprātāk pavadīja kompānijās, kur dzēra, strīdējās un lielījās ar mīlas piedzīvojumiem. Vēlāk Krasovskis pats stāstīja, ka no dzīves gaidījis ļoti daudz, taču kādā brīdī nolēmis, ka visas viņa izaugsmes iespējas esot izsmeltas.

Viens no viņa pudeles brāļiem bija 24 gadus vecais Vladimirs Mezis. Atšķirībā no Krasovska, kurš nemitīgi žēlojās par savu neizdevušos likteni, Mezis, spriežot pēc laikabiedru atmiņām, par nākotni īpaši nedomāja.

Meža ģimene dzīvoja Revolūcijas ielā, tagadējā Matīsa ielā, netālu no Ziedoņdārza. Vietējie iedzīvotāji labi pazina jauniešu kompāniju, kas mēdza pulcēties šajā apkaimē. Vēlāk to pat sāka dēvēt par «Ziedoņdārza bandu».

Krasovskis ātri vien atrada Mezī piemērotu līdzdalībnieku. Vecākajam patika izdomāt plānus un spriedelēt par lielu naudu, savukārt jaunākais bija gatavs iesaistīties riskantos pasākumos. Jaunā, 1974. gada sagaidīšana abiem izrādījās liktenīga.

«Mums vajag taksometru!»

Naktī uz 1. janvāri Krasovskis piedāvāja Mezim aplaupīt inkasatorus. Ideja neradās tukšā vietā. Strādājot par taksometra vadītāju, Krasovskis vairākas reizes bija pārvadājis inkasācijas darbiniekus. Tolaik viņi izmantoja arī parastas taksometru parka automašīnas, un šoferis bija paguvis iepazīt naudas pārvadāšanas kārtību.

Viņš bija ievērojis sistēmas vājās vietas. Inkasatori bija pieraduši uzticēties šoferiem, kuri ieradās pēc norīkojuma. Vadītāju personības pārbaudīja pavirši, bet maršruti un darba kārtība bija samērā paredzami.

Krasovska plāns bija iepriekš noskaidrot, kuram šoferim paredzēts apkalpot inkasatorus, iegūt viņa automašīnu un ieņemt vietu pie stūres. Mezim vajadzēja paslēpties bagāžniekā. Kad automašīnā būtu savākta nauda un tā nonāktu piemērotā vietā, līdzdalībnieki uzbruktu inkasatoriem, paņemtu skaidro naudu un aizbēgtu. Pēc tam bija paredzēts atbrīvoties no automašīnas un lieciniekiem.

Noziedznieki cerēja iegūt summu, kas ļautu aizbraukt no Rīgas un sākt pavisam citu dzīvi. Taču plāna īstenošanai bija jānogalina šoferis, kuram pēc grafika vajadzēja pārvadāt inkasatorus. Šis cilvēks bija Inārs Karpovs.

Krasovskis viņu pazina personīgi. Vēl vairāk — savulaik Karpovs ar melnu «Volgu», kas bija izrotāta ar sarkanām tulpēm, bija vedis Krasovski un viņa jauno sievu no dzimtsarakstu nodaļas pēc laulības reģistrācijas. Un tagad Krasovskis nolēma nogalināt cilvēku, kurš reiz bija piedalījies vienā no laimīgākajām dienām viņa dzīvē.

Slepkavība uz apsniguša ceļa

1974. gada 9. janvārī līdzdalībnieki ar ieganstu doties braucienā izvilināja Karpovu ārpus pilsētas. Kad automašīna nonāca nomaļā vietā, viņi uzbruka šoferim.

Šīs slepkavības detaļas vēlāk izskanēja tiesā, un tās aprakstīja Amlinskis. Krasovskis un Mezis rīkojās ar ārkārtīgu nežēlību. Viņi sita Karpovu, mēģināja viņu nožņaugt un izmantoja āmuru. Ievainotais šoferis pretojās, spēja izkļūt no automašīnas, taču slepkavas viņu panāca sniegā.

Saskaņā ar Krasovska liecībām Karpovs kādā brīdī lūdzās, lai viņu nenogalina, atgādinot, ka neko sliktu viņiem nav nodarījis. Taču noziedznieki neapstājās.

Kad šoferis vairs neizrādīja dzīvības pazīmes, viņa ķermeni ievietoja bagāžniekā. Pa ceļam Krasovskim šķita, ka Karpovs vēl vaid. Mezis ķermenim iesita vēl vairākas reizes.

Slepkavas apstājās pie aptiekas, nopirka vati un pārsējus, lai apsaitētu Krasovska savainoto roku. Pie reizes iegādājās arī degvīnu. Pēc tam aizveda līķi uz nomaļu vietu, iemeta tranšejā un apklāja ar zariem un sniegu.

Atgriezušies pilsētā, līdzdalībnieki apstājās Kronvalda bulvārī un katrs nopirka sev šokolādes tāfelīti, it kā būtu atgriezušies no parastas pastaigas. Taču priekšā vēl bija iecerētā nozieguma galvenā daļa.

Taksometra vadītājs, kuru neviens nepārbaudīja
Noziedznieki rūpīgi iztīrīja asins pēdas no salona un bagāžnieka. Pēc tam Mezis ielīda bagāžas nodalījumā. Viņam tur vajadzēja pavadīt vairākas stundas, gaidot norunāto signālu.

Tikmēr Krasovskis apsēdās pie stūres. Lai inkasatori nevarētu ieslēgties automašīnā, viņš jau iepriekš bija sabojājis aizmugurējo durvju bloķēšanas mehānismu. Pēc tam, uzrādījis Karpova ceļazīmi, iebrauca bankas teritorijā. Nevienam neradās aizdomas, ka šoferis ir nomainīts.

Automašīnā iekāpa divi inkasatori — Beinarovičs un Černiševs. Sākās parastais darba maršruts: veikali, uzņēmumi un iestādes, kur bija jāsavāc naudas ieņēmumi.

Krasovskis uzvedās nepiespiesti. Pļāpāja, stāstīja anekdotes. Laiku pa laikam izkāpa no automašīnas, it kā lai pārbaudītu aizmugurējo riteni. Patiesībā viņam vajadzēja sagatavot iespēju nemanāmi izlaist Mezi no bagāžnieka.

Kādā brīdī šoferis palielījās, ka vienā no pilsētas veikaliem strādājot viņa pazīstama meitene. Šī piezīme vēlāk kļuva par vienu no galvenajiem pavedieniem izmeklēšanā.

Tikmēr inkasācijas soma pamazām pildījās ar naudu. Kad automašīna apstājās pie kārtējās ieņēmumu savākšanas vietas, Krasovskis izlaida Mezi no bagāžnieka. Taču tas bija tik ļoti nosalis un sastindzis no aukstuma un neērtās pozas, ka tik tikko spēja kustēties. Strauja uzbrukuma vietā sanāca neveikla kustēšanās — cilvēks ar grūtībām centās iztaisnot notirpušās kājas.

Pirmais mēģinājums neizdevās. Tomēr Krasovskis negrasījās atteikties no nozieguma, lai gan tālāk devās viens, bez līdzdalībnieka. Pēc Karpova slepkavības viņam tik un tā vairs nebija, kur atkāpties…

Kas uzbruka? Karpovs?

Izšķirošie notikumi risinājās pie kafejnīcas «Turaida». Viens no inkasatoriem, Beinarovičs, devās iekšā pēc dienas ieņēmumiem. Otrs, Černiševs, palika automašīnā kopā ar naudu.

Krasovskis izmantoja izdevību. Viņš izvilka iepriekš sagatavotu āmuru un spēcīgi iesita Černiševam pa galvu. Inkasators zaudēja samaņu. Noziedznieks paķēra somu ar naudu un metās bēgt.

Sākotnējais plāns bija izgāzies. Nogalināt abus inkasatorus un atbrīvoties no automašīnas neizdevās. Mezis palika bez laupījuma, bet Krasovskis aizbēga ar nolaupīto naudu. Atgriezies no kafejnīcas, Beinarovičs atrada ievainoto biedru. Viņš izsauca ātro palīdzību un miliciju.

Sākās izmeklēšana. Sākumā miliči meklēja Ināru Karpovu: tieši viņa uzvārds bija ierakstīts ceļazīmē, un tieši viņam vajadzēja atrasties pie automašīnas stūres. Milicijas darbinieki ieradās viņa mājās. Karpova sieva, ieraugot nepazīstamus cilvēkus, uzreiz nojauta ko nelāgu. Viņa nespēja noticēt, ka vīrs varētu būt piedalījies laupīšanā.

Mājās pat neatradās piemērota Karpova fotogrāfija. Attēlu nācās paņemt taksometru parkā, kur viņa portrets atradās uz Goda plāksnes. Kad fotogrāfiju parādīja inkasatoriem, noskaidrojās, ka pie stūres bija atradies pavisam cits cilvēks.

Tas bija pirmais nopietnais pavērsiens izmeklēšanā.

Nauda, kuru nebija kur likt

Tikmēr Krasovskis nokļuva kādas pazīstamas sievietes dzīvoklī Rumbulā, netālu no lidlauka. Uz sliekšņa viņš parādījās ar smagu, naudas pilnu somu. Saimniece nobijās. Blakusistabā gulēja viņas piecus gadus vecais dēls.

— Es aplaupīju banku, — paziņoja Krasovskis.

Sieviete pajautāja, vai kāds nav cietis.

— Es esmu gangsteris, nevis slepkava, — viņš atbildēja.

Viņa noticēja vai vismaz izvēlējās izlikties, ka tic. Krasovskis palūdza ēdienu un konjaku. Pēc tam abi skaitīja naudu un pārlika banknošu paciņas no inkasācijas somas parastā iepirkumu somā.

No rīta saimniece devās uz darbu, bet Krasovskis palika gulēt. Pirms viņas aiziešanas viņš uzrakstīja zīmīti ar vienu vienīgu vārdu: «Paldies», blakus atstājot 800 rubļu. Tomēr pēdējā brīdī pārdomāja un paņēma atpakaļ trīs piecdesmit rubļu banknotes. Nolēma, ka ar 650 rubļiem pilnīgi pietiks.

Par nākamo patvērumu kļuva citas paziņas, Irinas, dzīvoklis. Viņai Krasovskis pastāstīja, ka esot pārdevis māju Mozdokā un tagad viņa rīcībā esot liela naudas summa. Viņš solīja nopirkt televizoru, automašīnu un vispār sākt jaunu dzīvi.

Taču pavisam drīz atklājās dīvaina lieta: cilvēks, kura rīcībā bija milzīga naudas summa, gandrīz nemaz nezināja, ko ar to iesākt. Padomju Savienība bija valsts, kur nauda pati par sevi vēl negarantēja iespēju nopirkt kāroto. Automašīnu nevarēja vienkārši iegādāties pirmajā veikalā. Lai pārceltos uz citu dzīvesvietu, bija vajadzīgi dokumenti, pieraksts un paskaidrojums par naudas izcelsmi. Jebkurš lielāks pirkums varēja piesaistīt uzmanību.

Krasovskis bija gribējis bagātību, bet ieguva somu ar sava nozieguma lietiskajiem pierādījumiem. Viņš dzēra, gulēja un kala bēgšanas plānus. Daļu naudas paslēpa bēniņos un Irinas dzīvoklī. Vairākus tūkstošus rubļu uzdāvināja saimniecei televizora un citu lietu iegādei.

Bet milicija tikmēr viņu meklēja visā Rīgā.

Visa Rīga meklē slepkavu

Padomju milicijai uzbrukums inkasatoriem bija ārkārtējs notikums. No Maskavas uz Rīgu nosūtīja PSRS Iekšlietu ministrijas centrālā aparāta darbiniekus. Izmeklēšanā iesaistījās pieredzējuši Latvijas kriminālmeklēšanas darbinieki. Starp izmeklēšanas dalībniekiem minēti Mihails Kurkovs, Valentīns Daukšis un Alģis Raups. Izmeklētāji strādāja praktiski diennakti.

Pirmo svarīgo pavedienu deva inkasators Beinarovičs. Viņš atcerējās, ka nepazīstamais šoferis bija stāstījis par savu draudzeni, kura strādājot veikalā. Izmeklētāji pārbaudīja šo informāciju un ar viņas starpniecību noskaidroja Krasovska personību.

Atklājās, ka aizdomās turamais agrāk strādājis taksometru parkā un bijis pazīstams ar Karpovu. Pēc tam operatīvie darbinieki nonāca arī līdz viņa draugam Mezim. Svarīga loma bija atrastajiem pirkstu nospiedumiem un citām nozieguma pēdām.

Mezi aizturēja mājās. Kad pēc viņa ieradās miliči, viņš sēdēja virtuvē un ēda. Palūdza atļauju pabeigt pusdienas un pēc tam mierīgi devās līdzi milicijas darbiniekiem. Jau pirmajā nopratināšanā Mezis sāka stāstīt par notikušo. Tagad izmeklētāji zināja ne tikai uzbrukuma apstākļus, bet arī pazudušā šofera likteni.

Taču Krasovskis joprojām atradās brīvībā. Milicija organizēja plašu viņa meklēšanas kampaņu. Noziedznieka fotogrāfijas parādījās ielās, sabiedriskās vietās un dzelzceļa stacijās. Pa radio ziņoja viņa pazīmes. Televīzijā rādīja meklējamā portretu un aicināja iedzīvotājus palīdzēt aizturēt slepkavu.

Tā laika Rīgā kaut kas tāds notika reti. Parasti kriminālnoziegumi nekļuva par tik plašas publiskas apspriešanas tematu.

Tieši televīzijas paziņojums gandrīz noveda pie tūlītējas Krasovska atmaskošanas. Kāds Irinas paziņa, ieraudzījis viņa fotogrāfiju ekrānā, saprata, ka meklētais slepkava atrodas viņas dzīvoklī. Viņš sievieti brīdināja.

Irina pajautāja Krasovskim, vai viņš nav kaut ko sastrādājis. Tas mēģināja visu pārvērst jokā, taču drīz vien savāca naudu un aizgāja.

«Paga, tā taču ir mana fotogrāfija!»

Krasovskis iekāpa elektrovilcienā un devās uz Ogri. Nakti viņš pārlaida sev pazīstamā sporta skolā, kurā iekļuva bez īpašām grūtībām. Gulēja uz vingrošanas paklājiem, bet no rīta devās tālāk.

Kādā pamestā mājā vienas apdzīvotas vietas nomalē viņš bēniņos paslēpa lielāko daļu nolaupītās naudas. Dažas banknošu paciņas atstāja pie sevis un atgriezās Rīgā. Šeit viņš nolēma parūpēties par savu ārieni.

Universālveikalā nopirka jaunu Dienvidslāvijā ražotu uzvalku, zelta aproču pogas par 148 rubļiem, pulksteni, apavus un kreklu. Tagad viņš izskatījās pēc visnotaļ respektabla cilvēka, kuram, šķiet, nebija no kā baidīties. Taču jaunā uzvalka bikses īsti labi nederēja. Krasovskis devās uz ateljē «Siluets» un palūdza tās steidzami pielāgot, paskaidrojot, ka atrodas komandējumā.

Pēc tam viņš devās uz dzelzceļa staciju, lai noskaidrotu, kurp varētu aizbraukt no Rīgas. Tur viņš ieraudzīja ļaužu pūli pie ziņojumu dēļa. Cilvēki aplūkoja kādu plakātu. Krasovskis pienāca tuvāk un ieraudzīja tajā pats savu fotogrāfiju. Viņu meklēja milicija.

Viņš mēģināja nemanāmi aiziet. Taču bija jau par vēlu. Kriminālmeklēšanas darbinieks Nikolajs Kramarenko, kurš dežurēja stacijas rajonā, atpazina aizdomās turamo un viņu aizturēja.

Tā beidzās cilvēka bēgšana, kurš bija cerējis par desmitiem tūkstošu rubļu nopirkt sev jaunu dzīvi. No nozieguma līdz aizturēšanai bija pagājušas tikai dažas dienas.

Apsūdzēto pēdējais vārds

Krasovska un Meža tiesas process piesaistīja lielu uzmanību. Vladimirs Amlinskis piedalījās tiesas sēdēs un atstāja detalizētu aprakstu ne tikai par apsūdzēto liecībām, bet arī par viņu tuvinieku uzvedību.

Tiesas zālē atradās nogalinātā Ināra Karpova māte un sieva. Turpat sēdēja arī izdzīvojušais inkasators Černiševs, kurš bija guvis smagu galvas traumu.

No Mozdokas bija atbraukusi Krasovska māte — padzīvojusi sieviete, kura gandrīz neprata rakstīt un tāpēc vēstules dēlam diktēja citiem cilvēkiem. Viņas vīrs, arī Nikolajs Krasovskis, nebija atgriezies no kara. Tagad viņa sēdēja tiesā un klausījās, kā viņas dēls naudas dēļ nogalinājis cilvēku. Amlinskis atcerējās, ka noziedznieka māte visu laiku atkārtojusi vienu jautājumu:

— Kā tad tā, Koļa?

Meža māte centās attaisnot dēlu. Viņasprāt, galvenais vaininieks bija Krasovskis, kurš izdomājis noziegumu un ievilcis tajā jaunāko draugu. Arī pats Mezis cerēja uz iecietību, uzskatot, ka viņu varētu apžēlot, jo viņš nav bijis nozieguma organizators.

Savā pēdējā vārdā Krasovskis runāja tik tikko dzirdami, nodūris galvu. Viņš atzina, ka atņēmis mātei dēlu, sievai vīru, bet bērniem tēvu, un lūdza tiesnešiem žēlastību.

Mezis teica ko citu:

— Es taču arī nedzīvoju, pilsoņi tiesneši, es tikai eksistēju.

Abiem piesprieda nāvessodu nošaujot.

Uz Ināra Karpova bērēm ieradās simtiem cilvēku. Darba biedri viņu atcerējās kā atsaucīgu, labsirdīgu cilvēku, kurš nekad nevienam neatteica palīdzību. Viņš bija jauns — tikai 26 gadus vecs. Viņam palika sieva, bērni un māte.

Krasovskis bija cerējis nolaupīt summu, kuru viņam patika saukt par miljonu, rēķinot vecajā, pirms naudas reformas lietotajā padomju naudā. Bet cilvēkam, kuru šīs naudas dēļ nogalināja, kabatā bija tikai astoņi rubļi. Tieši šajā detaļā slēpās visas šīs vēstures visbriesmīgākā būtība.

Noziedznieki bija izdomājuši sarežģītu plānu, paredzējuši daudzas tehniskas detaļas, izpētījuši inkasatoru darba kārtību, sagatavojuši ieročus, slēptuves un naudas paslēpšanas veidus. Taču viņi nemaz neaizdomājās par to, ka, lai īstenotu savu sapni par bagātību, nāksies atņemt dzīvību cilvēkam, kurš vienkārši bija devies uz darbu.

Ksaverijs BELIJS.