1925. gada novembrī krievu laikraksta korespondents I. Zarubins devās uz tirgu, lai, tā sakot, ielūkotos pašās Latvijas galvaspilsētas dzīlēs. Un atklāja tur veselu cilvēcisku komēdiju, kurai nebija vajadzīgas ne teātra dekorācijas, ne profesionāli aktieri.
Rīgas vēders (Mūsu tirgus)
Burzma. Kņada… Daugavmalas tirgus ir ļaužu pilns. Tikko atvestas pirmās eglītes.
— Jau?
— Jā, jā, Ziemassvētkiem. Tagad auksts, kaut kā jau nostāvēs…
Smejas.
— Eh, vecmāmiņ, laikam nosalusi? Karsta tēja ir… — kioska īpašnieks plaši atver šaurās durvis.
Ostas ļaudis bariem plūst siltajā telpā, ko sakarsējusi līdz sarkankvēlei nokaitēta čuguna krāsniņa. Bet ārā ir auksts. Smidzina kaut kāda sīka, miglaina migliņa. Slapjais sniegs sastumts kaudzēs.
Pie pašas ieejas tirgū, starp asteru, dāliju un hortenziju pušķiem, sēž krievu tirgotāja ar «pirmās nepieciešamības precēm».
— Citroniņus, apelsīniņus, mārrutku saknītes nevēlaties?
Ļaudis apstājas, smejas un, lai sieviņu neapvainotu, nopērk mārrutku saknītes.
— Pie velna, kam man tās vajadzīgas?
— Kas tad?
— Tās saknītes?
— Ā-ā… Pie vārītas cūkgaļas tās ir labas…
Pie tirgotājas klusi pienāk kāds drūma izskata tips. Izvelk no azotes bērnu zābaciņus.
— Māt, lēti pārdošu. Tavai meitai būs tieši laikā…
— Vācies prom, bezkauni! Gan jau zagti, vai ne?
Vienā mirklī nelaimīgais pārdevējs saraujas gluži vai līdz nullei un pazūd. Un klusums… Par zābaciņiem visi aizmirsuši…
No letes nokrīt trekna cūkas stilbiņa daļa. Šaurajā ejā izspraucas druknā tirgotāja un ar savu «apjomu» aizņem to visu.
— Ak tu nešķīstība tāda! Kā es to sargāju! Pati lielākā — un pēkšņi…
Tfu…
Pie vainagu tirgotavas pienāk nosmulējies strādnieks.
— Man tādu vainadziņu vajadzētu. Vecāmāte pagājušajā nedēļā nomira, nu vajag, tā sakot, dvēseles mieram…
— Izvēlies jebkuru, dārgais…
— Kāds es tev dārgais? Man kaut ko vienkāršāku un lētāku…
Kaimiņi smaida:
— Sak, saprata gan.
Gaļas rindā kāds asinskāra izskata tips ar sena pravieša seju meklē sirdi.
— Un ko jūs domājat? Neuztraucieties, mēs to pa savam izvārīsim, ar sīpoliņiem apcepsim — lieliski būs. Nu, cik esmu parādā?
Aiz stūra gaudo nažu asinātāja mašīna. Griežas un griežas akmens ritenis, un dzirksteles šķīst uz izdrupušajiem bruģakmeņiem.
— Divdesmit pieci santīmi par nazīti! Kurš vēlas?
Pie asinātāja pienāk īstens «Žanno fon Dinkants», izvelk no azotes šauru un garu nazi.
— Uzasini…
— Kutināšanai? — iztapīgi pasmaida asinātājs.
Atkal vienmuļi griežas un monotoni čīkst akmens ritenis…
Aiz veca, pussabrukuša žoga steidzas sieva ar ābolu grozu. Atskatās. Mazas bodītes nišā, drūmi noskumis, stāv nodokļu piedzinējs.
— Ei, klausies, tu tur, tu tur, nemūc prom!
Sieva metas bēgt. Lieliem soļiem viņai pakaļ dzenas piedzinējs ar somu pār plecu. Satver aiz rokas un velk atpakaļ uz tirgu.
Pulkstenis divi. Ļaudis izklīst uz dažādām pilsētas pusēm, kioski iztukšojas. Smagā tirgus darba diena ir beigusies. Tirgotāju bezizmēra kabatās šķind latu monētas.
Bet lietus tik līst un līst; no jumtiem vienmuļi krīt duļķainas, netīras lāses un sašķīst pret bruģi…
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.
Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.