Pabriks: Latvijai lielākai drošībai nepieciešami NATO helikopteri, jūras spēki un raķetes

Nesen apstiprinātajā Nacionālās drošības koncepcijā teikts, ka Latvijas interesēs ir turpināt meklēt pastāvīgas sabiedroto klātbūtnes palielināšanas iespējas. Kādu jūs saredzat NATO turpmāko lomu Latvijā? Vai nepieciešams palielināt alianses klātbūtni mūsu valstī?

Mums patlaban notiek sarunas ar visām Latvijā dislocēto karavīru pārstāvētajām valstīm, ieskaitot ASV, jo sabiedroto klātbūtne mums ir svarīga. Mēs noteikti vēlētos Latvijā redzēt pastāvīgu ASV klātbūtni un lielāku ASV klātbūtni Baltijas reģionā. Esmu gandarīts, ka Savienotās Valstis jau plāno lielākas karaspēka daļas izvietošanu Polijā, jo tas tiešā mērā attiecas uz Baltijas drošību.

Tāpat mēs noteikti vēlētos panākt Baltijā izvietoto NATO kaujas grupu izvietošanu uz pastāvīgu un ilgu laiku, jo tas vēl vairāk pastiprinātu mūsu drošību. Tas, protams, atkarīgs no kaujas grupās iesaistīto valstu valdību attieksmes, jo valdības ik pa laikam mainās un ne visi politiķi vienādi izprot Baltijas ģeopolitisko situāciju un vēsturi. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jāveic liels darbs ar šīm valstīm, proti, lai dislocētie karavīri justos labi, būtu apmierināti ar savu klātbūtni un valstis redzētu politisko nozīmi.

Ar visām šīm valstīm ir jāstrādā, jo kaujas grupā iekļautie 1700 karavīri nav garantēti uz mūžīgiem laikiem. NATO kaujas grupa ir labs pamats pastāvīgai klātbūtnei, taču ir jāturpina darbs pie Ziemeļu divīzijas štāba pilnveidošanas. Patlaban Latvijā dienošie ārvalstu karavīri un viņu komandieri ir ļoti priecīgi, jo piedāvātais mācību līmenis un iespējas ir plašas.

Rietumu sabiedroto armiju izvietošana uz pastāvīgu laiku automātiski nozīmē arī militārās investīcijas, piemēram, loģistikā. Mums sabiedrotajiem ir jāskaidro: «Mīļie draugi, jūs šeit neaizstāvat tikai Latviju, bet jums ir ļoti laba iespēja Latvijā trenēties, un Latvijas ārējā robeža ir kopējā NATO ārējā robeža.»

Tāpēc mums jāskaidro, ka NATO karavīru klātbūtne nepieciešama tik ilgi, cik pastāvēs asimetriska drošības situācija starp rietumiem un Krieviju. Nenoliegšu, ka sabiedroto vidū dažkārt novēroti arī aizspriedumi, jo sabiedrotajiem atrašanās Latvijā ir starptautiska operācija, ko dažkārt uztver ar bažām par karavīru riskēšanu ar dzīvību, līdzīgi, kā tas būtu ar operāciju Afganistānā.

Ņemot vērā visu minēto, rezumēšu, ka Latvija patlaban nav sliktā pozīcijā, jo mums ir nosacīti garantēts ilglaicīgs NATO spēku klātbūtnes statuss, taču es domāju, ka par pastāvīgu klātbūtni diez vai tiks izlemts šī gada NATO samitā Londonā.

Kādi ir Latvijas sniegtā atbalsta modeļi, ja sabiedrotie piekrīt palielināt karaspēku?

Protams, ka ir dažādi modeļi, taču es kā aizsardzības ministrs gribētu pastāvīgu sauszemes karaspēka apjomu, līdzīgu, kā tas ir NATO kaujas grupā — 1500 līdz 2000 karavīru. Tāpat vēlētos daudzveidīgāka bruņojuma klātbūtni, piemēram, kaujas helikopterus. Ņemot vērā drošības izaicinājumus, uzskatu, ka ir nepieciešams papildu nodrošinājums krasta apsardzei, kas nozīmētu nelielu, bet efektīvu jūras spēku klātbūtni Liepājā.

Kamēr Latvijai vēl trūkst atbilstoša finansējuma, par sliktu nenāktu vidēja darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu izvietošana. Mūs apmierinātu, ja Latvijā būtu izvietotas pāris ASV raķešu «Patriot» sistēmas.

Pie šāda bruņojuma apmēra mēs justos daudz, daudz drošāki un būtu pietiekami tālu no izaicinošas Krievijas uzvedības. Spēku asimetrija joprojām būtu par labu Krievijas pusei, taču cena Krievijai izveidotos pietiekami liela, lai atļautos realizēt militāras avantūras.

Cik nopietni ir ņemama vērā ekspertu paustā hipotēze, ka Krievija tuvākajos gados mēģinās izdarīt kaut ko, lai pārbaudītu NATO saliedētību?

Šī hipotēze ir klasiska, kad mēs runājam ar rietumvalstu partneriem, kuri vaicā, vai mēs tiešām baidāmies no Krievijas tankiem, kas šķērsotu Latvijas robežu. Protams, ka mums tiešu draudu nav, taču Baltijas valstis ir lakmusa papīrs tam, kas var notikt ar citām rietumvalstīm. Pirmkārt, Baltija bija pirmais reģions, kur notika Krievijas īstenots kiberuzbrukums. Otrkārt, Baltijas valstis bieži saskārušās ar viltus ziņām, portāliem un propagandas medijiem. Treškārt, Baltijai ir jautājumi par enerģijas drošību, jo maksājam par gāzi lielāku cenu nekā Vācija.

Mēs jau varam neuzskatīt, ka Krievijai ir agresīvas tendences, taču, ja mums nebūs skaidra politiskā signāla no NATO un ES par to, kā saprotam drošību un solidaritāti alianses iekšienē, tad vienmēr rodas kārdinājums. Mēs nevēlamies atsevišķās Krievijas politiskās un militārās aprindās ierosināt kārdinājumu pārbaudīt NATO solidaritāti. Baltijas reģions ir vieta, kur ar provokācijām var radīt diskusiju, vai NATO līgums ir pielietojams vai nav. Baltija varētu kļūt kā izmēģinājuma trusītis tam, lai sagrautu alianses solidaritāti. Ja redzēsim šaubīšanos Briselē vai NATO štābos, tad vienlaikus tas būs beigu zvans NATO kā organizācijai. Mēs nedrīkstam šaubīties ar savām atbildēm. Tāpēc jābūt uzmanīgam pret jebkuru Krievijas signālu, un šādus signālus nevaram atstāt bez atbildes.

Kā jūs vērtējat Ķīnas augušo ietekmi pasaulē un tās ietekmi uz Latvijas drošību?

Ķīna patlaban nerada nekādus tiešus riskus Latvijas drošībai, taču mums jārēķinās, ka ar katru gadu Ķīna kļūst militāri un ekonomiski spēcīgāka. Runājot par Ķīnas ietekmi Eiropā, ir ļoti rūpīgi jāskatās, lai Eiropa nekļūtu atkarīga no Ķīnas tehnoloģijām. Neskatoties uz to, ka Ķīna patlaban ir līdere informācijas tehnoloģiju jomā, es domāju, ka Eiropas Savienībai ir pietiekami daudz resursu, lai sevi nodrošinātu ar atbilstošu tehnoloģiju līmeni. Eiropa un Ķīna vēsturiski ir attīstījušās atšķirīgi, proti, Ķīna ir dominējošā vara Āzijā, un mums ir atšķirīgi viedokļi par privātajām vērtībām un datu izmantošanu. Mums ir jābūt autonomiem, runājot par modernajām tehnoloģijām.

Jums kā aizsardzības ministram un bijušajam ārlietu ministram nešķiet, ka Eiropa pamazām sāk samierināties ar Krievijas dominanci Ukrainā?

Eiropā ir gana daudz politisko spēku, kas mēģina atrast metodes, lai palīdzētu Krievijai tikt vaļā no rietumvalstu piemērotajām sankcijām. Sankcijas pret Krieviju nav pašmērķis, jo mūsu mērķis ir nodrošināt labas kaimiņattiecības. Tā dēvētā Šteinmeiera formula paredz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pārraudzībā sarīkot vēlēšanas Ukrainas pašlaik nekontrolētajās Doņeckas un Luhanskas apgabalu teritorijās un piešķirt tām īpašu statusu. Šī formula īstermiņā ir interesanta, bet tā nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Ja vēlēšanas parāda, ka minētais reģions vēlas ierobežotu autonomiju Ukrainas sastāvā, tad par to var diskutēt. Negatīvais ir tajā, ka, nosakot autonomiju, tas tiks izmantots kā iemesls, lai atceltu sankcijas pret Krieviju, līdz ar to tiks aizmirsts Krimas jautājums. Varam nokļūt līdz situācijai, ka sankcijas tiek atceltas un neformāli Krimas okupācija tiek akceptēta.

Es arī uzskatu, ka Krievijas balsstiesību atjaunošana Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā ir vērtējama negatīvi, jo tas parāda Krievijas spējas ietekmēt starptautiskas organizācijas, kuras ir bijušas atkarīgas no dalībvalstu iegribām.

Aizsardzības ministrija (AM) bieži sociālajos tīklos vēsta par Krievijas kuģu un lidmašīnu aktivitātēm Latvijas robežu tuvumā. Vai aizsardzības resors ir izpētījis, ko tieši kaimiņvalsts militāristi dara pie robežām?

Mērķi ir dažādi. Klasiski vienmēr ir tā, ka abas puses šādi reaģē uz militārajām mācībām, proti, ja Latvijā tiek rīkotas mācības, tad Krievija pastiprināti veic izlūkošanu. Tas tiek veikts ar mērķi, lai saprastu, kā otra puse reaģēs. Es domāju, ka pret Krievijas aktivitātēm reaģējam adekvāti, atbilstoši savām iespējām, turklāt ar iegūto informāciju dalāmies ar NATO.

Vai pēdējos gados ir vērojama pastiprināta Krievijas veikta izlūkošana Nacionālo bruņoto spēku (NBS) objektu tuvumā, piemēram, ar droniem?

Izlūkošanas pasākumi kopumā pastiprinās no Krievijas puses. Tāpat izlūkošanu veic citas valstis, kuras gan es neminēšu. Šī izlūkošana tiek veikta, piemēram, tehnoloģiskajā jomā. Ja runājam par droniem, tad ne visus objektu tuvumā konstatētos dronus varam saistīt ar izlūkošanu. Nevienam nav spēkos 100% noķert visus dronus un to operatorus. Mūsu uzdevums nav vienmēr notriekt dronu, bet notvert operatoru un noskaidrot, kādu informāciju mēģināts ievākt.

Līdz šim esam aizturējuši vairākus dronu operatorus. Patlaban notiek izmeklēšana, un es konkrētāk neminēšu, taču ir bijuši gadījumi, kad dronu operatoru veiktās darbības rada aizdomas par viņu saistību ar izlūkošanu.

Aizdomīga interese konstatēta Ādažu bāzes un citu objektu tuvumā. Pāri bāzes vārtiem neviens nerāpjas, taču domāju, ka šāda personu aizdomīga interese, izmantojot dažādas metodes, tostarp dronus, patlaban ir vērtējama kā vidēji augsta. Mēs neesam bezzobaini, taču jautājums, protams, ir par pierādīšanas procesu. Ārvalsts izlūkdienesta pārstāvju pieķeršana jau nenozīmē, ka kāds ir jānotver un jānotiesā. Ir arī citas metodes, piemēram, personu izraidīšanas, par kurām plaši netiek runāts. Izraidīšana ir viena no metodēm, kā mēs kontrolējam ārvalstu izlūkdienestu personāla klātbūtni Latvijā.

Es domāju, ka Latvijā nepieciešamas likumdošanas izmaiņas, lai ieviestu dronu identifikāciju. Tas ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas jautājums. Droni pārvietojas visās valstīs. Arī virs manas mājas ir konstatēts drons, un tie nebija kaimiņi, kas vēlējās ieskatīties manos logos.

Kāpēc AM publiski nestāsta par šādām aizdomīgu personu izraidīšanām?

Izlūkdienesti savā darbā pieņem dažādus secinājumus, taču valsts interešu vārdā mēs paturam tiesības neizpaust visu informāciju, kas attiecas uz spiegošanu un informācijas vākšanu.

Komentējot informāciju par piedzērušiem karavīriem, ekipējuma zagšanu un nelikumīgu informācijas izplatīšanu, kāda, jūsuprāt, patlaban ir karavīru disciplīna?

Mēs esam pieņēmuši nopietnus secinājumus. Starp 8000 zemessargu un 6000 profesionālā dienesta karavīru vienmēr atradīsies kāds pārkāpējs, jo armija pārstāv sabiedrību. Taču mēs vienmēr stingri vēršamies pret šādiem notikumiem un veicam izmeklēšanu. Turklāt šos pārkāpumus atklājam paši, nevis ar citu tiesībsargājošo iestāžu palīdzību. Es domāju, ka disciplīna armijā mums ir laba.

Varu atklāt, ka esam spēruši papildu soļus, jo nesen AM izveidots Iekšējās kontroles dienests, kas papildus citām struktūrvienībām kontrolēs iespējamos pārkāpumus aizsardzības jomā. Šāds dienests uzraudzīs un kontrolēs aizsardzības jomas darbību, sniegs priekšlikumus par riskiem, kas saistīti ar aizsardzības jomu, iespējamo noziegumu, korupcijas, interešu konflikta un pretvalstiskas rīcības gadījumos. Dienests kontrolēs tikai tās AM un NBS amatpersonas, kuras izvietotas AM ēkā.

Attiecībā uz ekipējuma piesavināšanos varu atklāt tikai to, ka patlaban turpinās izmeklēšana kriminālprocesā, taču plašākus komentārus nesniegšu.

Kas attiecas uz nesen presē atspoguļoto gadījumu par informācijas noplūdi ar ierobežotas pieejamības īsziņu izplatīšanu, tad varu atklāt, ka esam identificējuši vainīgo personu. Katrā ziņā tas nebija kiberuzbrukums, bet cilvēciskais faktors, kad persona NBS iekšējā lietošanā paredzētas īsziņas pārsūtīja nepiederošām personām. Patlaban mēs skaidrojam, kuras personas šādas īsziņas saņēma un kāpēc par to nav ziņots. Kamēr notiek izmeklēšana, plašāk par šo gadījumu nerunāšu.

Kāda ir jūsu atbilde iekšlietu ministram, kurš rosināja nosūtīt karavīrus valsts robežas apsargāšanai?

Karavīri var strādāt arī par medmāsām, taču viņu funkcijas ir nodrošināt valsts aizsardzību. Es domāju, ka ministra paustais bija pārpratums. Es saprotu Iekšlietu ministrijas vadības vēlēšanos uzlabot robežu apsardzību un to, ka ministrijai trūkst resursu. Katrā ziņā sadarbība starp armiju un robežsardzi līdz šim ir bijusi ļoti laba, piemēram, par aizsardzības resora līdzekļiem esam robežsardzi nodrošinājuši ar NATO standartiem atbilstošiem ieročiem.

Katrā ziņā esam gatavi atbilstoši savām iespējām palīdzēt robežsardzei ar modernu sensoru vai novērošanas kameru iegādi. Sadarbība pastāv, un, apsēžoties pie kopīga galda, risinājumus vienmēr var atrast. Protams, atbalsts notiks saprāta robežās un nemazinot armijas kapacitāti.

Intervijas noslēgumā, lūdzu, pastāstiet plašāk par ieceri Rudbāržu muižā izveidot Militāro kadetu skolu!

Patlaban AM gatavo informatīvo ziņojumu valdībai, kurā būs izklāstītas detaļas par šo projektu. AM ir gatava ieguldīt savus līdzekļus, jo uzskatām, ka Latvijā un Baltijā pirmā kadetu skola ir nepieciešama. Šādas skolas dibināšana ļaus nākotnē sagatavot labus speciālistus virsnieku korpusam, NBS instruktoru skolai un kopumā bruņotajiem spēkiem. Tāpat šādas skolas dibināšana būs ieguldījums kopējai izglītības sistēmai, jo jauniešiem tiks dotas labas un kvalitatīvas karjeras iespējas.

Rudbārži ģeogrāfiski izvēlēti, jo turpat netālu, Skrundas tuvumā, ir armijas poligons, kuru varēs izmantot kadetu apmācībai. Šīs vietas izvēlei ir arī simboliska nozīme, jo no Rudbāržu muižas 1919.gada 3.martā sākās Latvijas atbrīvošana pulkveža Kalpaka vadībā. Tas nozīmē, ka skola vēsturiski iekļausies pārejas posmā starp vēsturisko tradīciju un nākotnes virsniecību.

Projekta raitākai attīstībai Skrundas novada pašvaldība ir gatava sniegt administratīvo atbalstu. Muižas ēka ir veca, bet stabila. Sadarbībā ar pašvaldību esam blakus atraduši teritoriju, kur plānots būvēt kazarmas. Muižai blakus diezgan senā ēkā ir izmantojama sporta zāle, taču, iespējams, pēc vairākiem gadiem nāksies domāt par jauna sporta centra būvniecību.

Skolas dibināšanā arī meklējam starptautiskos partnerus — ārvalsts kadetu skolu, kas dotu pienesumu skolas izglītības līmeņa celšanā. Iespējams, partneri tiks atrasti ASV un Vācijā. Tas nozīmē realizēt kadetu un pasniedzēju apmaiņas programmas.

Vai to visu tiešām būs iespējams paveikt iecerētajos termiņos?

Protams, ka šis ir ambiciozs projekts, taču es ļoti vēlētos, lai pirmo kursantu klasi varētu izveidot 2021.gada septembrī. Paredzēts, ka skolā mācīsies jaunieši pēc 9.klases absolvēšanas un tā būs profesionālā vidusskola ar četru gadu mācību ilgumu. Optimāli skolā mācītos aptuveni 200 kadetu, bet pirmajā iesaukumā tiktu uzņemti 25 līdz 50 jaunieši. Mēs ļoti ceram, ka iestāšanās konkurss būs nopietns.

Tāpat plānojam, ka skolas komandantam jābūt virsniekam vismaz pulkvežleitnanta līmenī, savukārt mācību priekšmetu pasniegšanā būs jāpiesaista ne tikai virsnieki, bet arī civilie pedagogi.

Plānots, ka skolā uzsvars tiks likts uz eksaktajām zināšanām — matemātiku, fiziku un ķīmiju, jo nākotnes armijā arvien vairāk tiks izmantotas modernās tehnoloģijas. Skolas beidzēji varēs iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur viņiem pirmais mācību gads jau būs ieskaitīts. Tāpat viņi pēc skolas beigšanas varēs kļūt par profesionālā dienesta instruktoriem.

Skolas beigšana nenozīmēs, ka automātiski jāslēdz profesionālā dienesta līgums. Ja skolas absolventi neizvēlēsies dienestu armijā, viņi būs sagatavoti savā specialitātē un varēs strādāt civilajā jomā.