Jūnija sākumā OratoriO noslēdza sezonu uz šķietami daudzsološas nots, uz izrādēm jaunajā sezonā “jau augustā” atgriešanos gaidīja ne viens vien mākslinieks. Dzirdēts, ka viņiem kavēšanās skaidrota ar to, ka šobrīd Rēzija ir aizņemta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Taču realitāte izrādījusies cita – teātra durvis ir slēgtas, nedarbojas pat mājaslapa, par biļešu tirgošanu nemaz nerunājot.
Iespējams, emocionālais slogs, ar kādu nākas tikt galā sarežģītās uzņēmējdarbības dēļ, daļēji izskaidro Rēzijas Kalniņas uzvedību 26. septembrī, kad Krievu teātrī tika svinēta sezonas atklāšana ar viņas kā režisores iestudēto izrādi Trīs musketieri, kam mūziku savulaik sarakstījis tēvs komponists Imants Kalniņš un tekstus, kas šajā iestudējumā atdzejoti krievu valodā, viņa brālis, dzejnieks Viks jeb Viktors Kalniņš.
Pēc izrādes Trīs musketieri tās režisore Rēzija Kalniņa uzmirdzēja īsu mirkli – izskrienot pie aktieriem uz paklanīšanos. Uz svinīgajām runām pēc tam viņa neieradās.
Rēzija publiski ieteica izrādi skatīties ne tikai kā piedzīvojumu stāstu, bet caur savas dzīves atspulgu. “Dzīve ir kā monēta – tai vienmēr ir divas puses. Arī cilvēkam. Arī katrai izvēlei. Un teātris mums dod iespēju uz mirkli paskatīties uz sevi spogulī un pajautāt: ko es savā dzīvē uzskatu par patiesu vērtību? Kam esmu uzticīgs? Un ko vai kuru es nekad nenodotu tikai sava komforta dēļ?” viņa izteicās, paužot vēlējumu pēc izrādes noskatīšanās katram noformulēt kaut vienu atbildi par to, kas viņam dzīvē ir pats svarīgākais.
Pēc izrādes, uz skatuves iznākot aktieriem paklanīties, viņiem pievienojās arī režisore – apbrīnojami spoža mirdzošā brokāta kleitā, nevainojamā meikapā un trīsdesmito gadu dāmu frizūrā. Skatītājiem Rēzija šķita īpaši pacilātā un priecīgā noskaņojumā – šķērsojot visu skatuves priekšplānu, viņa piesteidzās pie vairākiem kolēģiem, lai cieši apskautu, taču lika izbrīnīties, kad, nesagaidot noiešanu, tikpat steidzīgi skatuvi pameta.
Pēc pirmizrādes lūgtie viesi kā ierasts pulcējās teātra kafejnīcas foajē, kur šoreiz, godinot Imantu Kalniņu 85. gadā, viņa dziesmas izpildīja Daumants Kalniņš. Nevarēja nejust, ka visi, tostarp aktieri, izrādes personāls, teātra direktore Dana Bjorka un Latvijas Televīzija uzrunas teikšanai gaidīja parādāmies režisori Rēziju Kalniņu, taču velti…
"Mākslinieki ir mākslinieki – ja viņi vēlas saņemt ziedus, viņi tos saņem, ja ne, tad ne,” par mistisko pazušanu smaidot izteicās Dana Bjorka.
Rēzija uz pirmizrādes svinībām tā arī neieradās. “Ja godīgi, mēs neviens nesaprotam, kur viņa pazuda. Varbūt viņa ar kādu pļāpā… Nezinu. Bet nekas, viss ir labi, mākslinieki ir mākslinieki – ja viņi vēlas saņemt ziedus, viņi tos saņem, ja ne, tad ne,” par mistisko pazušanu smaidot izteicās Dana Bjorka. Arī kardināla Rišeljē lomas atveidotājs Maksims Busels bija saprotošs, pieļaujot, ka Rēzija aizgājusi, jo bijusi nogurusi un “tā ērtāk jutās”.
