Biedrība: Latvijai ir jābūt skaidrībai, ko iesākt ar apzinātajām aizsargājamajām dabas teritorijām

«Skaidrs, ka vērtības mums ir jāapzina, bet jautājums ir par to, ko iesākt tālāk. Cik daudz no šīm platībām ir tiešām augstas kvalitātes biotopi, cik vidējas un cik — zemas kvalitātes, un cik daudz no tā visa mēs plānojam turpmāk aizsargāt? Diemžēl mums nav izdevies šo diskusiju pagriezt tādā gultnē, lai būtu jau nonākuši pie kādiem tālākiem mērķiem,» sacīja Muižnieks. 

Viņš arī atzina, ka meža īpašniekiem ir bažas par jaunu aizsargājamo teritoriju veidošanu, izņemot platības no saimnieciskās darbības, bez kompensācijas sistēmas. Pozitīvi vērtējams, ka jautājums par metodiku kompensāciju aprēķinam ir pavirzījies uz priekšu — pērn Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzībā ir nodibināta darba grupa. 

«Šajā jautājumā [par kompensācijām] viedokļi saskan ar daļu no vides organizācijām. Ja tiek aprobežots privātais īpašums, kompensācijai ir jābūt taisnīgai, adekvātai, pretējā gadījumā netiks sasniegti dabas aizsardzības mērķi, jo īpašnieks nebūs ieinteresēts to darīt,» sacīja Muižnieks.

Muižnieks arī norādīja, ka Latvijas meža īpašnieku ieskatā būtu jākompensē pilnu mežaudzes vērtību, kas ir ierobežotajā teritorijā, kā arī jābūt ikgadējam maksājumam atbilstoši meža vērtības pieaugumam. «Nevar vienkārši izņemt kādu īpašumu no saimnieciskās darbības aprites, īpašniekam par to neko nemaksājot. Ir jāvienojas, cik daudz vispār šādas teritorijas varam valstī atļauties,» viņš pauda.

Muižnieks arī atzina, ka arī citās valstīs pastāv diskusijas par to, kur un cik daudz sargāt. «Latvija varbūt ir unikāla attiecībā uz savu sugu aizsardzības plānu. Šie sugu aizsardzības plāni tiek finansēti to deviņu miljonu eiro ietvaros, kas virzīti arī dabas skaitīšanai. Piemēram, pūču aizsardzības plānā 16% paredzēti aizsargājamām teritorijām, attiecīgi vispār izņemts no saimnieciskās darbības, taču mēs uzskatām, ka to nevaram atļauties,» sacīja LMĪB valdes priekšsēdētājs. 

Viņš atzina, sugas ir jāmonitorē, bet neesot saprātīgi vienai valstij uzņemties atbildību par visu areālu kā tas ir, piemēram, attiecībā uz pūcēm. LMĪB ieskatā ir iespējams aizsargāt sugas, vienojoties ar meža īpašniekiem par terminētu aizsardzību, neveidojot aizsargājamās teritorijas. Tā īpašnieks varētu, piemēram, ciršanu veikt vismaz ziemā, kad putni neligzdo. 

«Skaidrs, ka visas šīs platības nekad nevarēs kompensēt, tie būtu simtiem miljonu eiro, kas būtu jāmaksā. Mūsuprāt, dabu var aizsargāt arī citādāk, nekā tikai nosakot aizliegumus,» teica Muižnieks.

LMĪB ir dibināta 2005.gadā un pārstāv meža īpašnieku intereses nacionālā un starptautiskā līmenī. Par biedrības biedru var kļūt jebkurš meža īpašnieks neatkarīgi no īpašuma lieluma un uzņēmējdarbības formas.