Pauls Butkēvičs: аr lodes atstātu rētu krūtīs

Aktiera Paula Butkēviča meita Alēna Butkēviča žurnālam Īstās Leģendas atklāj tēva mūža pēdējās dienas, neslēpjot savas sāpes pēc tēva aiziešanas, kaut arī zināja, ka šis laiks tuvojas…

“Katru reizi, kad lidoju no Amerikas uz Latviju, man līdzi bija melna kleita, jo nekad nezināju, ar ko var beigties šis Latvijas apciemojums. Iespējams, ar bērēm… Tieši šoreiz melno kleitu līdzi nepaņēmu,” skumji nosaka Alēna.

Viņa stāsta, ka tēva veselības stāvoklis pēdējos gadus bija strauji pasliktinājies. “Kādu laiku viņš pārvietojās ar palīgierīcēm, bet pienāca arī laiks, kad viņš kļuva teju rīcībnespējīgs, jo tika piekalts gultai un pilnībā aprūpējams. Iemesls šīm veselības likstām bija daļēji arī viņa dzīvesveids agrā jaunībā. Dzīves laikā tētis ļāvās bohēmiskam dzīvesveidam un smēķēja jau kopš ceturtās klases… Plaušas bija ļoti smagi bojātas,” stāsta Alēna, uzsverot: “Savā dzīves laikā neesmu redzējusi nevienu cilvēku, kurš tik ļoti gribētu dzīvot! Lai arī tēva veselības stāvoklis pēdējos gados pasliktinājās, viņš nezaudēja interesei par norisēm sev apkārt. Viņš vienmēr domāja par augiem dārzā, par ziediem, kas jāapkopj pagalmā, par to, vai zāle ir nopļauta. Vēl divas nedēļas pirms nāves viņš vingroja un darīja visu, lai būtu šai saulē. Viņš darīja visu, par spīti saviem gadiem, veselības problēmām un liktenim, lai vēl kaut brīdi būtu šeit.”

Pēdējā tikšanās Alēnai ar tēvu bija Aizkraukles slimnīcā neilgi pirms viņa nāves dienas. “Es redzēju, ka viņš aizies, jo uz sejas bija redzams nāves trijstūris. Es kā mediķis atpazinu pazīmes, kad deguna rajonā ir iekritusies seja un ir mazliet zilgana… Es nojautu, ka šis, iespējams ir atvadīšanās laiks. Mēs turējāmies rokās sadevušies. Sarunas bija maz, bet savā nespēkā viņš man pateica. “Meit, vai, cik tu smuka!” Viņš bija jau sazāļots un tikpat kā nerunāja, bet viņa acis, redzot mani, mirdzēja. Iedevu tētim padzerties ūdeni, un viņš to dzēra ar tādu baudu. Vēl dažas dienas pirms nāves sieva viņu cienāja ar kūku un mellenēm, kuras viņš ēdis ar tādu apetīti. Kā nojauzdams, ka tas ir viņa pēdējais mielasts šajā dzīvē…” skumji nopūšas Alēna.

Paula Butkēviča meita nenoliedz, ka leģendārais aktieris vecumdienas pavadījis lielā trūkumā. “Jā, tā ir taisnība. Viņa pensija bija ap 400 eiro. Cik varēju, es viņam palīdzēju. Laikā, kad aizbraucu dzīvot uz ASV, lai sevi realizētu zinātnē, tad gan vairs nevarēju tik daudz dot, jo zinātnē vajadzēja ieguldīt ļoti daudz līdzekļu, taču savu iespēju robežās par tēti es gādāju. Jāatzīst, ka bija arī reizes, kad tētis atteicās no palīdzības. Kad devos dzīvot uz Ameriku, piedāvāju tēvam doties man līdzi, bet viņš atteicās, jo nebija gatavs atstāt dzimteni. 

Taču laikā, kad tēvs vairs sevi nevarēja aprūpēt, biju atradusi veco ļaužu namu, kurā biju  piemeklējusi atsevišķu māju, lai viņš tur var dzīvot kopā ar savu trešo sievu Zintu Jansoni.  Mēneša maksa šajā aprūpes namā bija trīs tūkstoši, un biju gatava ik mēnesi maksāt, lai tēvam nodrošinātu labas vecumdienas, bet arī no šī piedāvājuma viņš atteicās. Vēlējās palikt savās mājās… Viņu ļoti nomāca tas, ka viņš pats sevi nevar vecumdienās nodrošināt,” atklāta ir Alēna Butkēviča, atklājot arī tēva pēdējo vēlēšanos: “Par mūža mājām tēvs izvēlējās vietu blakus manai mammai, savai pirmajai sievai – Rīgas Pirmajos Meža kapos, kaut arī bija iespēja viņam mūža mājas izvēlēties prestižos dzimtas kapos.”

Uzziņa Pauls Butkēvičs

Dzimis 1940. gada 8. augustā Rīgā, miris 2026. gada 12. jūnijā.

Izglītība: Rīgas 11. vidusskola (1959); darbojies pantomīmas ansamblī pie Roberta Ligera (1957–1959); mācījies Dailes teātra 3. studijā (1959–1961); Rīgas 1. tehniskajā skolā (1963); studējis LU Juridiskajā, arī Vēstures un filozofijas fakultātē; Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģentu nodaļā (1964–1966).

Estrādes dziesmu konkursa Liepājas dzintars 1967. gada laureāts, izpildot Imanta Kalniņa dziesmas no filmas Četri balti krekli, ieguva otro vietu kā labākais solists, bet viņa pārstāvētais ansamblis Zvaigznīte – 1. vietu estrādes ansambļu kategorijā.

Nozīmīgākās lomas: Es visu atceros, Ričard! (1966) un Elpojiet dziļi! (1967, Četri balti krekli), Rallijs (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979), Ilgais ceļš kāpās (1980), Mirāža (1983), Aija (1987), Sarkanā kapela (2004), Ķīlnieks (2006).

Aktiera dzīve un lomas apkopotas 238 lappuses biezā grāmatā Kājām pa ugunszemi (Sol Vita, 2001).

Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslinieks (1990).

2016. gadā saņem Atzinības krustu par nopelniem kultūrā, radošā mūža ieguldījumu kino mākslā un Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē.

Juris Vaidakovs, Marta Martinsone, Īstās leģendas.