Toreiz kinostudija Ļenfiļm par Butkēviču pat uzņem dokumentālu filmu – strādnieka–aktiera kombinācija Padomju Savienībā nav bieža parādība! Un tieši šis “strādnieka” statuss vēlāk kļūst par lielu netaisnību pensijas aprēķinā, kur visus kino gadu desmitus faktiski izsvītro no Butkēviča darba stāža, jo viņa darbs kino un teātrī dokumentos neeksistē – oficiāli viņš ir “strādnieks–aktieris” rūpnīcā VEF.
Staltais, muzikālais puisis kino debitē 20 gadu vecumā 1960. gadā nelielā epizodē Adas Neretnieces filmā Tava laime. Pirmā lielākā loma seko jau 1963. gadā Vijas Bunkas televīzijas filmā Nedziedātā dziesma – tur viņam uzticēta tikai viena teikta frāze: mīlestības apliecinājuma vietā viņš saka meitenei: “Laiciņš uz goda!”, bet tālāk vārdus aizstāj paša vijoļspēle un klusums. Filma tiek aizliegta uz diviem gadiem – tā ir “par daudz franciska”, pārāk eleganta, bez ideoloģiskiem lozungiem.
Liktenīgs brīdis ir 1965. gads, kad Ada Neretniece uztic Paulam galveno lomu filmā Hipokrāta zvērests. Dramatiskā ārsta loma kļūst par viņa īsto vizītkarti – Butkēvičs pierāda, ka ir talantīgs, psiholoģiski dziļš aktieris, kurš spēj ar neviltotu pārdzīvojumu ienirt lomā. Daudzi skatītāji vēlāk vēstulēs raksta, ka pēc šīs filmas kļuvuši par ārstiem.
Seko Rolanda Kalniņa filmas Akmens un šķembas (1966) un īpaši Elpojiet dziļi…/Četri balti krekli (1967), kur Pauls apvieno aktiera un dziedātāja talantu, izpildot Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem. Šīs dziesmas kļūst par leģendāru daļu no Latvijas kultūras.
Tā arī sākas Butkēviča kinoaktiera karjera – no 1965. līdz 2006. gadam filmējies vairāk nekā 160 kinofilmās Latvijā un ārvalstīs – no Padomju Savienības studijām līdz pat Holivudai un Indijai. Viņš uzstājas Maskavas Kinopropagandas biroja uzdevumā, ar filmām un koncertprogrammām apbraukājot visu PSRS – līdz pat Tālo Austrumu pilsētām. Viņa teiciens: “Pavelc kartē ar pirkstu – tur nav nevienas pilsētas, kurā nebūtu uzstājies” – nav pārspīlējums. Bet pieprasījums pēc Butkēviča patiešām bijis liels – spējis tik filmu scenārijus lasīt. Un par darbu saņēmis Kremļa piešķirto personālo tarifikāciju – 60 rubļi dienā, ko vēlāk pat dubulto. Tie bija laiki, kad aktieris izgaršoja šo dzīves posmu, šo zvaigznes statusu – auto ar šoferi pie durvīm, atsevišķs numurs viesnīcā, cieņa un uzmanība. Un miljoniem kinoskatītāju vēstuļu…
