No sava talanta cienītājiem saņēmis miljoniem vēstuļu, filmējies pat Holivudā un Indijā, karjeras laikā Pauls Butkēvičs bija slavas zenītā. Bet tad nāca pensijas gadi ar dzīvei necienīgiem grašiem, veselības likstas, taču aktieris turpināja mīlēt dzīvi. Ik rītu pārlasījis savus spēka vārdus, starp kuriem bija frāzes “Tici sapnim – tas piepildīsies”, “Ceri uz brīnumu – un tas nāks”, “Mīli! Un pasaule atsmaidīs pretim daudz sirsnīgāk”, “Piedod tiem, kas tev pāri darījuši” un citas, Pauls centās izbaudīt katru dienu. 12. jūnijā 85 gadu vecumā izdzisa viņa mūžs…
Sēlis ar Liepājas asins piegaršu
Kaut arī Pauls Butkēvičs dzimis un uzaudzis Rīgā, pats par sevi viņš teicis: “Es esmu sēlis.” Jo tāds viņš bija pa tēva līniju – cēlies no Sēlijas, ar iespējamu baltkrievu un poļu asins piejaukumu. Dzimtas leģenda vēsta, ka vēl 17. gadsimtā kāds sencis iegājis baznīcā ar citu uzvārdu, bet no tās iznācis jau kā Butkēvičs. Savukārt mamma Alma ir liepājniece, viņas tēvs – vācietis Augusts Lepers, smago ormaņu priekšnieks Liepājas ostā, kas mīlējis ieraut un spēlēt uz ķemmes. Paulam mīļā Liepāja vēlāk paliek kā īpaša vieta atmiņās – jūra, Rožu laukums, vecais tramvajs, bērnības māja Salmu ielā, vecvecāku kapi Līvas kapos.
Paula tēvs – arī Pauls – jaunībā kā brīvprātīgais cīnījies pret Bermontu, sargājot Pontonu tiltu. Vēlāk izmācījies par agronomu – vīndari, vadījis vīna fabrīķi. Savukārt mamma bija mājsaimniece un audzināja četrus bērnus. Ģimenei piederēja plašs dzīvoklis Rīgā, Kazarmu ielā, un vasarnīca Jūrmalā, Turaidas ielā. Butkēviču ģimenē valdīja mākslas un mūzikas gars, pie viņiem ciemojās latviešu teātra un mūzikas zieds, jo tēvs spēlēja čellu, mamma klavieres, abiem vecākiem bija arī skaistas balsis. Loģiski, ka arī mazais Pauls tika pievērsts mūzikai – viņš apguva vijoļspēli.
Un tad bērnības idilli brutāli pārtrauca padomju okupācijas realitāte. Vēlāk kādā intervijā aktieris atcerējās, ka no izsūtīšanas uz Sibīriju Butkēvičus paglābis kāds vīrs, kurš atnācis pie tēva it kā pēc kastes vīna un nemanāmi arī pateicis, lai nākamajās dienās neviens nebūtu mājās. Ģimene ar vienu maizes kukuli rokās vairākas nedēļas klīda pa Latviju, pa to laiku viņu dzīvoklis izlaupīts, un, kad Butkēviči atgriezās Rīgā, plašais mājoklis jau bija kļuvis par komunālo, kur iemitināta krievu virsnieka ģimene…
Skolā izveido orķestri
Par skolas gadiem Butkēvičs stāstījis, ka kauslis nebija, toties sportisks bosiks, pilns nedarbiem un blēņām. Sekmes pusi uz pusi – dziedāšanā, korī, fizkultūrā un darbmācībā piecnieki, pārējos priekšmetos – trijnieki. Ik pa laikam sev solījies, ka beidzot sāks mācīties, taču prioritāte tomēr bija mūzika. Pauls pabeidza mūzikas skolu, spēlējis boļševikiem aģitkoncertos un, lai piepelnītos, jau 6. klasē izveidoja orķestri.
Pēc 6. klases vasarā Pauls arī strādāja Rīgas kinostudijā par palīgstrādnieku. Tieši tur viņš pirmo reizi ieelpo kino gaisu – stumj operatora ratiņus filmas Nauris uzņemšanā. Tad viņš redz, kā aktieriem nevajag uzvesties – lepni, augstprātīgi, nesveicinoties. Šī pieredze kļūst par viņa profesionālo ētiku – vienmēr palikt piezemētam, laipnam un pateicīgam.
Pēc Rīgas 11. vidusskolas beigšanas Pauls uzsāk mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā un strādā VEF par automātisko tālruņu sakaru regulētāju. Tur viņš kļūst par strādnieku–aktieri, jo no agra rīta gāja uz darbu, bet līdztekus mācībām un darbam vēl VEF Kultūras pilī vada teātra studiju, dibina estrādes orķestri, raksta scenārijus, veido dekorācijas, iestudē uzvedumus, kā arī darbojas Roberta Ligera Rīgas pantomīmas teātrī kopā ar Juri Strengu, Leonu Krivānu, Ilzi un Uldi Vazdikiem, pilnveidojas Dailes teātra eksperimentālajā teātra 3. studijā, kur jauno censoni ievēro pats Eduards Smiļģis.
“Smiļģis nonāca pie mums pagrabstāvā, kur mācījāmies. Uzlika roku uz pleca. Un tā skatījās minūti, divas, trīs… Lielas, brūnas acis un skatās. To jau nevarēja izturēt. Bet, ja tu izturēji, tad biji aktieris. Jau pirmajā rudenī man bija trīs lomas,” intervijā žurnālam Mājas Viesis 2015. gadā stāstīja Butkēvičs.
