Butkēvičs visu savu mūžu bija elegants, sportisks vīrietis ar izkoptu ķermeni. Izrādās, 80. gados, lai iegūtu formu, viņš kādu laiciņu intensīvi nodarbojies ar jogu, ko pārtraucis, kad sapratis – viss, tālāk kļūst bīstami. Studējot krievu izdevumu Joga dļa belih ļudei (Joga baltajiem cilvēkiem – krievu val.), jau stāvējis uz galvas, spējis kontrolēt elpošanu, nonācis līdz pēdējai, tā sauktajai līķa pozai, kur jāguļ pilnīgi nekustīgi un klusumā līdz pat brīdim, kad šķiet, ka pats vairs neelpo un kļūst tāds kā astrāls. Pauls tad sapratis, ka šī garīguma forma viņu ved nevis uz vīrišķīgu spēku, bet uz bīstamu vienaldzību, tāpēc jogu metis pie malas.
Reiz, filmējoties Uzbekistānā filmā Kad nobirst papeles jeb Trīs drošsirdīgie, Butkēvičs filmēšanas laukumā tiek sašauts krūtīs. Paulam bija galvenā loma – Pievolgas vācietis, izlūks, kas strādāja par klaunu cirkā. Filmas beigās viņu nošāva, bet pirms šī kadra uzņemšanas Butkēviču nosaitēja, uzlika uz krūtīm finieri, tad bleķi.
“Tirgus laukumā, kā mani šāva, tā es gar zemi, sandales gaisā. Lode bija izgājusi visam cauri, ieroču meistars laikam bija ielicis īstu lodi,” žurnālam Mājas Viesis reiz stāstīja aktieris, piebilstot, ka šis šāviens, kas atstājis rētu krūtīs, iespējams, vainojams pie viņa sirds problēmām dzīves pēdējos piecpadsmit gados.
Niecīgās pensijas gadi Rudzīšos
Savus pensijas gadus Butkēvičs pavadīja kopā ar dzīvesbiedri Zintu Jansoni Aizkraukles novadā, Daudzeses pagasta Rudzīšos – īpašumā, ko aktieris pats iegādājās un iekopa savām rokām. Ar Latvijas Televīzijas kostīmu mākslinieci Zintu Jansoni aktieris iepazinās TV iestudējuma Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē laikā, kur viņam bija jāspēlē kardināls Vulzijs. Tas bija 1993. gadā, un vēlāk abi apprecējās.
Rudzīšos viss tapis pašu rokām – par spīti veselības problēmām. Kad aktieris šo māju iegādājies, tur gandrīz nekā nav bijis – gulēts uz viena matracīša, sienas, griesti, grīdas pārbūvēti gandrīz no nulles. Pauls ar lepnumu pat teica, ka katra nagla šajā mājā ir izjutusi viņa rokas, stāstīja, kā pagalma zālienu pļauj ar traktoriņu. Rudzīšos sētā vienmēr plīvoja Sēlijas karogs, bet vasarās dārzā Zinta kopa puķes, tostarp Paula mammas dzimtas relikviju – Liepājas vecvecmāmiņas pojenes.
Intervijās aktiera dzīvesbiedre mēgusi jokot, ka Pauls apprecējis “vecu un bagātu sievieti” – viņa esot par astoņām dienām vecāka, un pensija par 20 eiro lielāka. Bet pensija bija tas, kas Butkēviču nomāca emocionāli. Izrādās, ka, neskatoties uz aktiera milzīgo ieguldījumu kino un teātrī, Paula pensija bija pazemojoši maza. Tā aprēķināta, ņemot vērā tikai VEF rūpnīcā nostrādāto, bet filmēšanās Padomju Savienības kinostudijās praktiski netika ieskaitīta.
Kad Butkēvičs ar filmēšanās līgumu kaudzēm meklējis sociālajā dienestā taisnību, izrādās – zīmogi par filmēšanām uz šiem dokumentiem nav bijuši “pareizajās vietās”. Pedantiski precīza ierēdne pat ieteica doties uz Krieviju pa kinostudijām savākt pareizos zīmogus. Savukārt Latvijas Televīzijas līgumos pēc 1994. gada Butkēviča vārda vispār nav – it kā viņš filmējies anonīmi. Tas nozīmē, ka filmās Aktrise Ragārēs un Tumsas puķe ekrānā redzamo aktieri oficiāli varētu uzskatīt par Butkēviča līdzinieku un titros minētais ir kļūda. Pauls, par to runājot intervijās, vien noteica ar rūgtu humoru: “Manis nemaz nav, te sēž spoks,” un pirms pārdesmit gadiem atklāja, ka viņam pensija esot vien 120 latu!
