Izcilais aktieris dzīves nogalē bija arī veselības problēmu nomocīts. Butkēviča veselības biogrāfija bija tikpat dramatiska kā viņa kino lomas. Viņam bija trīs infarkti, divi insulti, trīs sirds operācijas un lauzta mugura. Tieši mugurkaula problēmas aktieri pēdējos gados ietekmēja visvairāk. Pie vainas bija kompresijas lūzumi, kas radīja neciešamas sāpes, un kaut cik līdzēt varēja vien pretsāpju un miega zāles.
Teātra un kino aktieris Pauls Butkēvičs ar saņemto Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem kultūrā, radošā mūža ieguldījumu kino mākslā un Latvijas vārda popularizēšanu pasaulē augstāko valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā Melngalvju namā.
Taču Pauls nepadevās, spītējot diagnozēm, viņš centās kustēties, skaldīja pat malku, ilgu laiku velotrenažieris bija viņa ikdienas sabiedrotais, bet no rītiem, kad bijis grūti piecelties, viņš nostājās pie sienas un praktizēja Ēvalda Valtera “septiņu punktu” testu: pakausis, pleci, mugura, dibens, muskuļi, papēži. Ja visi pieskaras sienai – ar ķermeni viss ir kārtībā.
Baudīja dzīvi par spīti visam
Tiesa gan, pēdējos gados Butkēvičs pārsvarā varēja pārvietoties ratiņkrēslā, viņš centās staigāt ar staigulīšiem un pieturoties pie sienām, taču par dzīvi Pauls nesūkstījās. Jau 2003. gadā viņš savā 63. dzimšanas dienā atzinās: “Manos gados šur tur kaut kas jau iesāpas, bet tik un tā gribas dziedāt un dejot, gribas akordeonu cilāt, gribas uz laukiem, kur man ir futbola vārti un basketbola grozs dārza vidū. Vai man vēl kaut kā trūkst? Būtībā viss man ir – zeme, lauki, sieva, kafija. Jā, man pat ir mašīna! Un kolosāla meita un mazdēls, kuru dēļ dzīvoju visus šos gadus.”
Arī pirms diviem gadiem, nosvinot 83. dzimšanas dienu, Pauls Butkēvičs baudīja dzīvi. Cik nu spēja, par spīti patiešām smagajam veselības stāvoklim. Tad viņa meita, pasaulē cienījama zinātņu doktore zobu implantoloģijā Alēna Butkēviča stāstīja, ka togad tētis vairākas reizes nonāca slimnīcā, pabijis pat reanimācijā, taču tik un tā bija dzīvesprieka pilns – atkal varējis piecelties kājās, runāt un atkal rakstījis dzeju.
Taču tajā pašā laikā Alēna atzina, ka nevar nepamanīt, cik ļoti tētim kremt, ka viņa aktiera darbs nav ticis uzskaitīts pat pensijas aprēķināšanā. Un kremta ne tikt daudz naudas dēļ, bet par to, lai Latvijas Kultūras ministrija viņu beidzot oficiāli atzītu par aktieri.
“Pauls Butkēvičs oficiāli nekur neskaitās kā aktieris. Tā ir viņa lielākā iekšējā sāpe, ka viņš ir aizmirsts. Cilvēki jūsmo par viņa dziedātajām dziesmām, bet Kultūras ministrijai viņš neeksistē. Protams, es palīdzu tētim kā vien varu, bet, kad vēlējāmies viņam nokārtot sociālo aprūpi, daktere to atteica, sakot, ka viņam tā nepienākoties, jo “meita ir bagāta”!” toreiz žurnālam Kas Jauns atklāja Alēna Butkēviča.
