Sākumā Raimonds Pauls turpināja iepriekšējo eklektisko stilu ar plašu žanru un noskaņu paleti ar dažādu komponistu skaņdarbiem, protams, džezu, kur atkal mirdzēja Aino Bāliņa, taču drīz vien Rīgas estrādes orķestris kļuva par komponista autorkolektīvu.
Tā sastāvā iekļāvās gados pašmāju jauni mūziķi, izspēlējušies džezu gan uz savu roku, gan Armatūrā Ivara Mazura vadībā. Viņu skaitā bija arī Gunārs Freidenfelds, vēlāk ievērojams komponists un ansambļu vadītājs, kuru uz REO kā konservatorijas 3. kursa studentu uzaicināja jau Švarcs. Sekoja dienests un karavīru ansamblis Zvaigznīte.
Pēc demobilizācijas Gunārs nākamajā dienā abi ar dienesta biedru Ojāru Grinbergu jau startēja REO, lai karavīru šineļos dotos uz koncertiem Moldāvijā. Tālie Austrumi, Sibīrija – kartē daudz punktu, kuros orķestranti pārstāvējuši Latvijas džezu un estrādi, arī Čehoslovākija, Vācijas Demokrātiskā Republika.
Sešdesmito vidū izveidojās izcils instrumentālais sastāvs, daudzi mūziķi veiksmīgi absolvēja konservatoriju, čakli vingrinādamies arī koncertbraucienos – arī trompetists Zigurds Linde. Viņš gan ar prieku, gan nopūtām atcerējās daudzos koncertbraucienus, piemēram, skaistās ekskursijas Kaļiņingradā, Ļeņingradā, taču Ziemeļkaukāzā un Aizkaukāzā gājis pavisam traki – gari pārbraucieni, bedraini ceļi, mazi, neērti autobusi, kas gandēja veselību un radīja riebumu pret šādu darbu.
Viesnīcas nereti netīras, blakšu pilnas, ēdnīcas – bez ēdiena, ar pliku šņabi, turklāt nebija ne kur, ne kad vingrināties instrumenta spēlē, gatavoties eksāmenam. “Tās bija drūmas dienas, kad visu brīvo laiku starp koncertiem jāklimst pa ielām, veikaliem, kafejnīcām, bezjēdzīgi nositot laiku. Centāmies spēlēt viesnīcu istabās, ietinot instrumentu segās, spilvenos, savās drēbēs, lai netraucētu cilvēkiem blakus istabās.” atcerējās Linde.
Braucot pa Padomju Savienību, koncertu apmeklējums bijis milzīgs, dienā pa trīs koncertiem un tā trīs, četrus mēnešus pēc kārtas! Tā kā koncertu norma bija pārsniegta, tad, atgriežoties mājās, mūziķiem pienācās daudz brīvdienu, ko beidzot varēja pavadīt kopā ar ģimeni, taču dažs labs REO pameta tieši šī mokošā maratona dēļ.
Raimonds Pauls futbola vārtos
Orķestra inspektors savus aizbilstamos labi pazinis, sašķirojis visus pa istabām – kas dzer, kas instrumentu spēlē. Bija arī tādi, kad briesmīgi krāc, bet Lindes kolēģis Aleksandrs Piščikovs parasti naktīs vingrinājies flautas spēlē, jo sapņoja emigrēt uz Ameriku, kas viņam arī izdevās. Bijuši arī uzņēmīgi puiši, kuri pa dienu staigāja pa pilsētu, organizējot, lai vakarā būtu meitenes, ar ko izklaidēties.
Linde deva priekšroku sportam: REO braucienā uz Ziemeļkaukāzu mūziķiem klāt pienākuši puikas – “дядюшки, пойдем играть футбол! (tēvocīši, iesim spēlēt futbolu)”! Nolēmuši spēlēt nopietni: komanda pret komandu, bet – kas stāvēs vārtos? Raimonds Pauls, jo viņš negrib skriet un cīnīties. Dabīgi, Rīgas muzikanti paskriet lāga nevar, puikas tik sit un sper tam Paulam virsū bumbu.
“Viņam bija galīgi sapampuši pirksti, ilgu laiku nevarēja paspēlēt klavieres,” savulaik atcerējās trompetists. “REO melno darbu darīja citi, piemēram, Zaķītis iestudēja visu programmu, tad koncertā sēž un spēlē savu vijoli, bet diriģēja Raimonds baltā uzvalkā. Pauls ļoti prata uzmundrināt, mums bija grūti spēlēt, kad viņa nebija uz skatuves, un publika arī to uzreiz juta.”
