Jau 1958. gadā REO pabija Ukrainā, Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Pievolgas pilsētās, sniedzot spožu džeza stila programmu. Bāliņu pūlis burtiski nelaida nost no skatuves, un karstasinīgie gruzīni dziedātāju gribējuši pat nolaupīt, bet Erevānā pēc kādas sevišķi spožas improvizācijas pianistu Paulu sajūsminātie jaunieši no zāles iznesuši uz rokām!
Sajutušies kā septītajās debesīs, jo agrāk pašdarbības sastāvos spēlētā mūzika tagad skanēja no visoficiālākajām skatuvēm, jaunekļi atļāvās dažādas vaļības. Ko tur slēpt, ieradās ierāvuši un, pēc Aļņa Zaķa teiktā, nereti savārīja ziepes, par ko Šveiņiks esot no algas atskaitījis procentus. Pārējie noturējās, bet Raimondu Paulu direktors pat atskaitīja no Rīgas estrādes orķestra sastāva, tad nu pianistam nācās ceļot pa Padomju Savienību rīdzinieku koncertbrigāžu sastāvā. Tā kā nav ļaunuma bez labuma, tad vienā no šādām reizēm arī Pauls satika sievieti, kas kļuva par viņa uzticamo dzīvesbiedri.
Alkohola dēļ no REO vadības atstādināts Ringolds Ore, viņa vietā 1959. gada sākumā orķestra vadību uzņēmās Egils Švarcs, fakultatīvi apguvis diriģēšanu. Par orķestra direktoru Šveiņiks pieņēma Jakovu Štukmeistaru, kurš enerģiski ķērās pie sastāva un repertuāra papildināšanas. Gunārs Kušķis ārstējās no alkoholisma, Bāliņa vietā klavieres sāka spēlēt Aleksandrs Kublinskis, tika izmēģināti jauni solisti, viņu vidū arī Zigfrīds Račiņš.
Švarcs tomēr Raimonda Paula bērnudienu kaimiņu Iļģuciemā atzina par nepiemērotu štata dziedoņa darbam, rakstot Šveiņikam: “Račiņš strādā rūpnīcā un uz ierodas uz mēģinājumu tikai pēc darba ap plkst. 18, pie tam ļoti noguris un ar viņu strādāt ir grūti.”
Orķestrim nebija lielas mūziķu izvēles, tā sastāvā iekļāvās arī izceļotāji: Boriss Kogans no Harkovas, Jesajs Orlovičs no Tjumeņas, Vjačeslavs Škeņevs no Kaļiņingradas apgabala, saprotams, repertuārā bija ne tikai džezs, bet arī padomju dziesmas un latviešu skaņražu oriģināldarbi, koncertos joprojām uzstājās deju pāri un feļetonisti Jānis Pirvics, Garijs Griņēvičs.
Ģitāristam desmit diennaktis
Par morālo klimatu orķestrī atbildīgs, protams, bija galvenais diriģents. Švarcs palūdza direktoram pēc ārstēšanas kursa pieņemt darbā Gunāru Kušķi, un Šveiņiks lūgumu apmierināja. Vienu, divus mēģinājumus saksofonists ieradās skaidrā, pēc tam sākās problēmas un sekoja atlaišana.
Ziņojumi par REO orķestrantiem ceļoja no pilsētām, kurās notika koncerti, piemēram, Kaļiņingradas tiesa 1961. gada 18. novembrī izskatījusi ģitārista Alvila Zariņa lietas materiālus: “Zariņš, būdams iereibis, 17.11.1961. kopā ar biedru uzaicināja uz viesnīcu divas meitenes, kurām piesējās ar neķītrībām, nelaida ārā no istabas, lietoja necenzētus vārdus, notika kautiņš ar citiem viesnīcas viesiem.” Mūziķim par sadarīto bija jānosēž desmit diennaktis, un par skaļajām orķestrantu izdarībām saņemta sūdzība arī no ļeņingradiešiem, uz ko Šveiņiks atbildēja, ka diriģents gados jauns, tādēļ vēl nav spējis saliedēt un mobilizēt kolektīvu.
Nākamais “neveselīgās atmosfēras izraisītājs” izrādījās Aleksandrs Kublinskis, un, kad Šveiņiks piedraudēja pianistu atlaist , Švarcs izteica ultimātu – “vai nu viņš, vai es!” “Viņš”, piekrita direktors, parakstīja Švarca iesniegumu un viņa vietā iecēla… Kublinski, kura darbs galvenā diriģenta amatā izrādījās īslaicīgs. Sūdzības, ziņojumi, REO kolektīvā ne vienreiz vien notikušas zādzības, kurās vainots basists Vladimirs Jermolovičs no Taškentas. Viņš izbraukumos ticies ar aizdomīgas uzvedības sievietēm, un incidents beidzies ar atlūgumu.
Protams, tie bija laiki, kad orķestra gaitas uzraudzīja ziņotāji, fiksējot, piemēram, to, ka 23. oktobra koncertā Tallinā Zaķis, Jermolovičs un Vitālijs Dolgovs bijuši iereibuši. Īpašas profesionālas atlases nebija, tikai viens kritērijs – skaidrā vai nē. Palaikam kādu nācās no sastāva atskaitīt, bet vietā īsti nebija, ko ņemt, turklāt algas REO nebija lielas.
