Aleksandrs Kublinskis izrādījās pārāk slimīgs orķestra līdera amatam. Viņu Šveiņiks nozīmēja par estrādes ansambļa Rīga vadītāju, lai turpmāk mazākā sastāvā reklamētu rīdzinieku muzikālos sasniegumus PSRS. Uz Rīgu pārcēla arī Margaritu Vilcāni un no Liepājas dziedāt atvilināja izskatīgo basu Zdzislavu Romanovski.
Pie REO stūres pēc orķestra direktora Štukmeistara ierosmes atgriezās Egils Švarcs, un drīz vien uzradās jauna soliste – Larisa Mondrusa, dzimusi Kazahstānas pilsētā Džambulā un Rīgā nonākusi, pateicoties mātes precībām ar rīdzinieku Gariju Maclijaku. Skolas gados viņa dziedāja pašdarbībā, apguva dziesmas itāļu, franču, vācu valodā.
Švarca varas gados Rīgas Estrādes orķestrī dominēja džeza repertuārs, izskanot pārmetumiem par latviešu oriģināldarbu trūkumu – vienmēr pēdējais skaņdarbs bija Glena Millera In The Mood.
Tobrīd programmas nagla bija Aino Bāliņa, ar kuras priekšnesumu noslēdzās koncerti, bet pēc tradīcijas koncertu iesāka triju patriotisku un ideoloģiski pareizu dziesmu atskaņojums, kam tika deleģēts kāds no Filharmonijas dziedoņiem, piemēram, Vadims Mamajevs ar iesauku vietējais Magomajevs. Tam vajadzēja apliecināt, ka partijas norādītais kurss tiek ieturēts stingri un nelokāmi.
Šajās reizēs savu attieksmi pret “obligāto repertuāru” nekavējās parādīt vella pilnie orķestranti. Kamēr solists skatuves priekšā skandēja Eduarda Kolmanovska pretkara sacerējumu Vai krievi grib karu? (Хотят ли русские войны), ko par to laiku hitu padarīja igauņu dziedonis Georgs Otss, tobrīd dīkā sēdošie trompetisti pēc šīs frāzes kā atbalss vairākreiz ritmā paklusām skandēja – “хотят, хотят, хотят… (grib, grib, grib)” Anekdotes, smiešanās par padomju dzīves ērmībām bija burtiski neatņemama mūziķu dzīves sastāvdaļa, un ne tikai šajā orķestrī. Kamēr pārējie ņirdza, bet kāds pa to laiku klusēja, tūdaļ bija skaidrs, kurš te ir stukačs.
Privātās kaislības
Švarcs nolēma, ka koncertu otro daļu sāks Mondrusa – jauniņa, modernu izskatu, tiesa, latviski viņa tad vēl nedziedāja. Diriģents nenojauta, ka līdz ar Larisas parādīšanos izjuks viņa sešus gadus ilgā laulība ar dziedātāju Lidiju Šemanajevu, kura pat piedalījās dažos REO koncertos, un lieta par komjauniešu ģimenes izjukšanu izskatīta LPSR Valsts Filharmonijas komjauniešu sapulcē.
Larisa Mondrusa REO ieradās ar devīzi – “ko gribu, to iegūstu!”
Larisa pie diriģenta lenkšanas ķērās nopietni, liekot lietā savu erotisko valdzinājumu, kuram diriģents koncertbraucienos, protams, nevarēja pretoties. Stāsta, ka šokētie Švarca paziņas pat pārgājuši ielas pretējā pusē, izvairoties sveicināt ģimenes izjaucēju, kad viņš soļojis rokrokā ar jauno pasiju. Romāns vainagojās ar kāzām, kurās piedalījās arī orķestranti un solisti, gadu vēlāk Švarcu pāris devās kuģot plašākos ūdeņos jau Maskavā.
Egila Švarca un Larisas Mondrusas kāzās viesu vidū Margarita Vilcāne un Jānis krūzītis.
Atviegloti uzelpot varēja Aino Bāliņa, kuras primadonnas prestižu Mondrusa esot apdraudējusi pat līdz kleitas plēšanai vai klupināšanai pirms iznāciena. Igauniete tika aizrotēta uz citu Kublinska vadīto vokāli instrumentālo ansambli Rīga, lai atgrieztos jau pēc Švarcu atlaišanas. REO atgriezās Vilcāne, savukārt Mondrusas vietā krievu dziesmas sāka dziedāt rudmatainā aktrise Sallija Landava, par kuras kāzām ar slaveno šahistu Mihailu Tālu 1959. gadā vēstīja daudzi Latvijas laikraksti.
Rudmatainā dziedātāja Sallija Landava REO sagrozīja galvu Alnim Zaķim.
Tolaik Sallija strādāja Valsts Jaunatnes teātra krievu trupā, taču REO viņa neuzkavējās ilgi, jo 1964. gada rudenī orķestra vadības grožus pārņēma Raimonds Pauls. Kā muzikālais vadītājs visu melno darbu, ieskaitot solistu apmācību, aranžēšanu un nogurdinošos mēģinājumus veica Alnis Zaķis, kuram izveidojās romantiskas attiecības ar Landavu. Mūziķis izšķīrās no sievas Rasmas, atstādams viņai dzīvokli, un apmetās pie Landavas, kas dzīvoja Ķengaragā. Pēc REO Sallija uzstājās slavenajā Jūras pērlē. Kad 70. gados sākās ebreju emigrācijas vilnis, viņa sev līdzi aicināja arī Zaķi. Viņš atteicās…
