Kulbergam raustās acs. Bet kurš izvēlējās šo valdību?

Viņaprāt, nākamajā Saeimā birokrātijas mazināšanai jābūt vienai no prioritātēm — nepieciešams pārskatīt likumus, valsts pārvaldes funkcijas un atbildības sadalījumu. “Ir jāizdzen caur Saeimu 200-300 likumu, jāizravē funkcijas. Latvijā ir daudz spēcīgu un profesionālu civildienesta darbinieku, taču vadībai jāuzņemas lielāka atbildība un jāievieš skaidri sasniedzamie rezultāti jeb KPI ar iespēju atlaist, nevis iekapsulēties,” pārliecināti teic Kulbergs.  “Man ikdienā Ministru kabineta sēdēs acu plakstiņi raustās un raudāt gribas, mani nogalina šīs sēdes, kurās ir tik daudz piesārņojuma ar birokrātiju. Es nevaru izturēt birokrātiju, gribu ravēt to ārā, bet es viens to nevaru paveikt, ja koalīcijas partnerus neinteresē šis jautājums.”

“Varbūt tev ir ideja, kā šo politisko gribu radīt?” vaicā Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite. “Jābūt kādam, kas paveic darbus un neskatās uz reitingiem. Mani tie neinteresē,” atbildēja Kulbergs. Precīzāk sakot, neatbildēja, jo par atbildi šo repliku īsti uzskatīt nevar.

Te gribas uzdot Kulberga kungam vienu vienkāršu, gandrīz vai bērnišķīgu jautājumu. Bet kurš tad izvēlējās pašreizējās koalīcijas partnerus? Ne jau citplanētieši naktī atlidoja un sasēdināja ministrus krēslos. Valdību veidoja premjerministrs Andris Kulbergs, un vēl maijā viņš skaidroja, ka partneriem nebūt nav jābūt draugiem — pietiek, ja tie ir «saprātīgi partneri». Tagad izrādās, ka partneri nez kāpēc nevēlas kopā ar viņu ravēt ārā birokrātiju. Kāds pārsteigums! Taču rodas nākamais jautājums: kurš izvēlēsies partnerus pēc vēlēšanām, ja Kulbergs atkal iegūs iespēju veidot valdību? Un kāpēc lai mēs domātu, ka tie būs principiāli citādi?

Turklāt izvēlēties jau īsti nav no kā. Visas šīs bēdīgi slavenās Latvijas politikas «sarkanās līnijas» jau sen ir novilktas, vēlreiz apvilktas ar flomāsteru un vietām pat paguvušas pārklāties ar putekļiem. Jau tagad politiķi iepriekš apspriež, ar ko pēc vēlēšanām drīkstēs sadarboties un ar ko «nav pa ceļam». Tāpēc pēc katrām vēlēšanām notiek aptuveni viens un tas pats: nobružāto kāršu kavu rūpīgi sajauc, svinīgi paziņo par jaunu dalījumu — un uz galda atkal nonāk tās pašas vecās kārtis. Kādā senā anekdotē bija teikts: lai cik detaļu nestu ārā no padomju rūpnīcas, mājās tās saliekot kopā, tik un tā sanāk Kalašņikova automāts. Latvijas politikā darbojas līdzīgs tehnoloģiskais process: lai cik vēlēšanu rīkotu ar jau iepriekš novilktām «sarkanajām līnijām», beigās sanāk apmēram tāda valdība, kāda mums ir pašlaik.

Un tad premjers ierodas uz Ministru kabineta sēdi, viņam sāk raustīties acs un gribas raudāt. Var saprast. Tikai vēlētājam jau drīz būs jāraud kopā ar viņu. Jo politiskās gribas šai konstrukcijai nez kāpēc pietiek galvenokārt bezgalīgai airBaltic glābšanai, ķīviņiem ap Rail Baltica, periodiskai cīņai pret visu krievisko un, protams, cīņai par pašas izdzīvošanu.

Lūk, tas, šķiet, arī ir galvenais Latvijas KPI. Nevajag jautāt, kāpēc premjers nespēj uzvarēt birokrātiju. Labāk pajautāt, kāpēc gadu desmitiem no jauna tiek atražota politiska konstrukcija, kurā premjers jau iepriekš zina, ar ko viņš nedrīkst runāt, pēc tam izvēlas no tiem, kas palikuši pāri, un tad sūdzas, ka paša izvēlētie traucē viņam strādāt. Tāpēc Andrim Bitem, kurš jautāja, kur ņemt politisko gribu, nāksies apbruņoties ar pacietību. Iespējams, tā parādīsies tad, kad pazudīs «sarkanās līnijas». Proti, ne drīz. Ļoti, ļoti ne drīz.