Kamēr Latvijas tiesībsargājošās iestādes un tiesa tērē resursus, lai šķetinātu, kurš tad lidostā stūmis bagāžas ratiņus un kam bija jādeklarē lidostas Duty Free veikalā iegādātie pirkumi, ap šķietami vienkāršo “somiņas lietu” sākuši rosīties arī cilvēki, kuru vārdi figurējuši daudz nopietnākajās Olainfarm mantojuma un reiderisma lietas peripetijās.
No pirkuma lidostā līdz krimināllietai
Lieta sākās 2025. gada 2. februārī, kad abi jaunieši atgriezās Latvijā no ceļojuma. Bagāžā bija Stambulas lidostas Duty Free veikalā iegādātas luksusa preces vairāku tūkstošu eiro vērtībā, kas, šķērsojot “zaļo koridoru”, netika deklarētas. Tā kā preču vērtība pārsniedza desmit minimālo algu slieksni, tika sākts kriminālprocess, kas nu jau skatīts pat vairākās tiesas sēdēs. Latvijas likumdošana nosaka, ka, ielidojot Rīgā no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (šajā gadījumā – no Turcijas), bez nodokļu maksāšanas drīkst ievest preces, kam cena kopumā nepārsniedz 430 eiro.
Rīgas rajona tiesa skatīt šo lietu sāka jau pagājušā gada 10. decembrī, turpināja šī gada 9. martā un jau aiz slēgtām durvīm (izņemot sēdes sākuma daļu) 24. augustā. Sekojot līdzi procesam, Jauns&Privāts guva ieskatu, kādu cirku iespējams izvērst no šķietami smieklīga pārkāpuma, ja tajā savas izdevības pie viena cenšas izdibināt arī pirms vairākiem gadiem veiktajā Olainfarm reiderisma mēģinājumā, iespējams, iesaistītas personas.
Kā noskaidrojis Jauns&Privāts līdzšinējās tiesas sēdēs, bagāžas ratus ar precēm pāri muitas zonai stūmis Hārdijs Ozols, kurš arī tika apturēts muitas procedūru veikšanai un uz kura vārda noformēts muitas apskates akts, taču viņš lietā vēlāk nonācis liecinieka statusā.
Savukārt apsūdzība ir celta Annai Emīlijai Maliginai, ko prokuratūra tagad arī publiski komentē, lai arī visās iepriekšējās tiesas sēdēs, aizstāvības jautāti, kam ir pienākums deklarēt preces muitas zonā, visas aptaujātās muitas amatpersonas pauda, ka šāds pienākums ir “tam, kurš pārvieto preces”, kā arī liecināja, ka Anna nav bijusi “tā persona, kas iestūma uz ratiņiem preces muitas zonā”.
To, ka ratiņus stūma viņš, tiesā neslēpa arī pats Hārdijs Ozols: “Šķērsojām “zaļo koridoru” ar bagāžas ratiem, uz kuriem atradās ne tikai manas mantas. Tās visas bija zīmola preces, atceros somiņu un čības.”
“Preces bija izliktas uz ratiem redzamā vietā – tieši tā, kā bija iesaiņotas Stambulas lidostā. Neatvērtas,” tupināja skaidrot Ozols, uzsvērdams, ka tieši šo faktu arī uzskatījis kā attaisnojošu doties pa “zaļo koridoru”. “Mēs nezinājām, ka, ja Duty Free veikalā pērk, tādas preces ir jādeklarē. Es nezināju ne par vienu no precēm, ka tās ir jādeklarē, es biju pārpratis šīs zonas nozīmi… Man likās, ka lidostā, kur pērkam preces – piemēram, alkoholu un končas – un kur mums tās ieliek aizlīmētos maisos, ka par tādām nav jāmaksā nodoklis. Es tā biju to sapratis – ka tā sistēma tā strādā,” pauda Hārdijs.
Tātad no dažādu pušu liecībām tiesas sēdēs izrādījies, ka situācija ir krietni piņķerīgāka un interesantāka, nekā tas izrietēja no neseniem prokuratūras publiskajiem paziņojumiem, kuros lieta pasniegta kā teju elementārs un jau atrisināts noziegums. Šajā kontekstā interesanti ir arī tas, ka prokuratūra nav vairījusies publiski un visai detalizēti komentēt šo celto apsūdzību pret Annu Emīliju Maliginu bez tipiskajām un ierastajām tiesībsargājošo iestāžu piesardzības frāzēm par “personu, kuras vārds netiek atklāts”, “nevainīguma prezumpciju”, “izmeklēšanas interesēm” vai tamlīdzīgi.
Kā ir bijis patiesībā un kuram ir jāatbild par notikušo, turpinās šķetināt tiesa.
