Viena no asiņainākajām tā laika izpausmēm bija rekets, ar kuru tad arī sākās organizētās noziedzības veidošanās Latvijā. Pats vārds rekets ir cēlies no itāļu valodas vārda ricatto un nozīmē – šantāža vai izspiešana. Angļu valodā tas ienāca 1927. gadā, apzīmējot naudas izspiešanu, piedāvājot neesošus pakalpojumus par drošību, vienlaikus draudot iznīcināt apsargājamā īpašumus.
Kislovodskas konvencija
Tiek uzskatīts, ka vēsturiski šis noziedzības veids ir radies Itālijā vēl pilsoņu karu laikos un pēc tam izplatījies pa visu pasauli. Savulaik PSRS, kur ieslodzījumā atradās vairāki miljoni kriminālnoziedznieku, izveidojās tā saukto likumīgo zagļu institūts, kuru ietekmes zonās tika sadalīta visa valsts teritorija. Tā kā legālas privātās uzņēmējdarbības tolaik nebija, viņi pievērsās pagrīdes nelegālajiem biznesmeņiem.
Vēsturiski lielākā daļa pagrīdes biznesa plauka Kaukāza un Vidusāzijas padomju republikās – Armēnijā ražoja importa apavus, Gruzijā šmaucās alkoholisko dzērienu ražošanā, Vidusāzijā tā bija kokvilna un tekstilizstrādājumi.
Līdz ar to ievērojams vairākums likumīgo zagļu sākotnēji pārstāvēja tieši šo republiku tautības. Par padomju laiku organizētās noziedzības dzimšanu tiek uzskatīts 1979. gads, kad Kislovodskā, pilsētā Krievijā, Stavropoles novadā, sanāca kopēja zagļu un pagrīdes biznesmeņu organizēta sapulce, kuras laikā abpusēji tika parakstīta vienošanās par sadarbību – tā sauktā Kislovodskas konvencija.
Noziedznieki piekrita, ka līdz tam neorganizētā nodevu iekasēšana tiek pārveidota par plānveidīgu 10% ienākuma nodokli, pretī piedāvājot palīdzību konfliktu risināšanā.
Maksāja vismaz 85% privātfirmu
Gorbačova perestroikas laikā sāka attīstīties privātā uzņēmējdarbība. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latviju pārpludināja tā saucamie komercveikali, kuros izmanīgi cilvēki tirgoja no tuvējām ārzemēm atvestās preces. To ievešana vairumā gan skaitījās kontrabanda, taču uz robežām problēmu nebija, un par to liecināja arī pierobežas pilsētās sabūvētās visai lepnās robežsargu un muitnieku privātmājas.
Atvērās valūtas maiņas punkti – starp citu, pirmo šādu licenci saņēma vēlākie Parex bankas īpašnieki – un neskaitāmas komercbankas. Visus strīdus risināja Saimnieciskā tiesa, kurā parasti uzvarēja tie, kam bija vairāk naudas.
Par visiem zināmām tirdzniecības vietām kļuva nu jau sen nojauktā Rīgas Sporta pils un Rumbulas tirgus, kur bez normālas iepirkšanās zēla un plauka arī lētticīgu cilvēku apkrāpšana. Tam visam klāt jāpieskaita visdažādākie kooperatīvi, ātrās peļņas solītāju piramīdas un, protams, vēlāk arī privatizācijas un denacionalizācijas procesi. Vārdu sakot, bija kur izvērsties, tostarp arī noziedzniekiem.
Drīz vien situācija kļuva nekontrolējama, jo savas pretenzijas uz biznesa ienākumiem pieteica milzīgs skaits grupējumu. Rūdītiem noziedzniekiem pievienojās bijušo Afganistānas kara dalībnieku un dažādu cīņas sporta pārstāvju bandas, tāpēc nebija ilgi jāgaida, ka viņu intereses sāka pārklāties, kam sekoja asiņainas sadursmes.
Pēc tā laika ekspertu vērtējuma, deviņdesmito gadu sākumā organizētā noziedzība ievāca nodevas no vismaz 85% komercuzņēmumu. Jāatzīmē, ka malā nepalika arī milicijas darbinieki, īpaši tā saucamais OBHSS jeb tā laika ekonomiskā policija, kuras darbinieki arī piedāvāja jumtu jeb aizsardzību. Ne velti tajā laikā pirmie, kas varēja atļauties staigāt ādas jakās un sarkanajās žaketēs, bija bandīti un jau pieminētie miliči.
Beidzoties valsts uzņēmumu privatizācijai, daudzi organizētās noziedzības grupējumi legalizējās, kļūstot par respektabliem uzņēmējiem, kontroli saglabājot vien uzņēmumos, kas nodarbojās ar nelegālu un slēpjamu biznesu. Protams, ka viņu rokās palika prostitūcija, cilvēktirdzniecība, narkotikas un ieroči.
Rekets darbībā
Latvijā faktiski visa valsts teritorija un īpaši Rīga bija sadalīta ietekmes zonās, kuras pārvaldīja tā saucamie brigadieri. Viņu sūtītie cilvēki vienkārši meklēja savā teritorijā vietas, kurās tika veikta jebkāda saimnieciska darbība – sākot ar komercveikaliem un beidzot ar frizētavām un zobārstniecības kabinetiem.
