1993. gadā notika pirmā zināmā cilvēka nolaupīšana, un upuris bija uzņēmējs Šalims Faliks, kurš tā arī pazuda bez vēsts. Par šo noziegumu aizdomās tika turēts Aleksandrs Grigorjevs – tas pats, kurš Jūrmalā tika galā ar Gitčenko.
Policijai pat izdevās atrast vietu, kur Faliks kādu laiku bija turēts – tā bija speciāli izbetonēta bedre ar restēm bēdīgi slavenās Katlakalna glābšanas stacijas teritorijā. Bēdīgi slavenās tādēļ, ka to zināmā mērā var uzskatīt par Latvijas organizētās noziedzības šūpuli. Šī stacija dažādos laikos ir skaitījusies kā oficiālā darba vieta veselai rindai kriminālu personu – sākot no Bakradzes, Abakumova un beidzot ar vairākiem Haritonova līdzgaitniekiem.
Galu galā Jāni Kaļvu piemeklēja pēdējais atentāts. 2000. gada martā viņu apbedīja Ivana kapos Rīgā.
Nogalināts pirms preses konferences
1993. gada 19. oktobrī Babītē pie apvedceļa sadedzinātā automašīnā tika atrasts uzņēmēja Modra Ziemeļa līķis. Tieši slepkavības dienā viņš bija publiski paziņojis, ka uzsāk badastreiku, un 20. oktobrī solīja sarīkot preses konferenci, kurā solīja informēt par atsevišķu valdības locekļu sakariem ar organizētās noziedzības pārstāvjiem.
Ieraksti Ziemeļa dienasgrāmatā liecināja, ka viņš pat vērsies pie toreizējā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa, taču norādes uz konkrētām personām tur nebija. Tiesa gan, viņš esot bijis arī daudziem parādā naudu.
Vācieši gūstā Latvijā
1993. gada beigās Rīgā sagūstīja divus krāsainā metāla tirgoņus no Vācijas – Klausu Eihleru un Jozefu Rimmeli, kuri it kā nav spējuši norēķināties par iegādāto cēziju un rubīdiju. Policija ķīlniekus atrada Haritonova līdzgaitnieka Viktora Baluļa mājā un atbrīvoja, taču ilgi viņiem priecāties nesanāca. 1994. gadā abi vācieši kopā ar divām draudzenēm no Latvijas, uzsprāgstot nelielai sporta lidmašīnai, atrada galu kādā Šveices ezerā.
1994. gada 15. martā ar vairākiem šāvieniem pie savas mājas Prūšu ielā Ķengaragā tika nogalināts visai skandalozs uzņēmējs Voldemārs Selga, pret kuru tobrīd jau bija ierosināta krimināllieta par 50 miljonu rubļu izkrāpšanu no konditorejas fabrikas Uzvara par nepiegādātu cukuru. Viņam piederēja Latvijas Rekonstrukcijas un attīstības banka ar visai šaubīgu kredītu paketi, kas bankrotēja nedēļu pēc slepkavības. Iespējams, ka Selga bija tikai izpildītājs, un viņa nāve padarīja pazudušo 50 miljonu atrašanu par neiespējamu.
