Parasti sākās ar to, ka ieradās divi trīs svešinieki un pieklājīgi paskaidroja, ka dzīvojam visai nedrošos laikos un uzņēmumam noteikti ir vajadzīgi cilvēki, kas par taisnīgu samaksu ir gatavi nodrošināt iespējamu problēmu risināšanu. Tiem, kas sākotnēji atbildēja, ka nekādu problēmu nav, tādas visai ātri sāka rasties – vispirms tas varēja būt izsists logs, tad sadedzināta automašīna un beidzot arī fiziska vardarbība.
Tā kā pieprasītās summas parasti nebija lielas, tad uzņēmēji parasti arī piekrita. Šāda naudas savākšana turpinājās aptuveni četrus līdz piecus gadus, taču vienlaikus noziedznieki savus piedāvātos pakalpojumus dažādoja.
No viņiem grūtā brīdī varēja aizņemties naudu uz lieliem procentiem, par labu samaksu pabojāt dzīvi konkurentiem vai pat izvairīties no valsts iestāžu liekas uzmanības. Kā noteikums tad parasti bija noziedznieku pārstāvja iekļaušana uzņēmuma vadībā. Rezultātā daudzi, kuri uzsāka šādas plašākas attiecības, nereti savu firmu pazaudēja, bet, pretojoties tās atņemšanai, varēja zaudēt arī dzīvību.
Raksta autoram tolaik kāda paziņa, kurai tuvs radinieks bija kriminālpolicijas majors, stāstīja, ka pēc reketieru ierašanās vērsusies pie viņa pēc palīdzības. Noskaidrojis, tieši kurš grupējums radiniecei jumtu ir piedāvājis, majors atklāti pateicis, ka viņš neko nevar izdarīt un labāk ir vienkārši maksāt.
Vienīgais, ko viņš varot, ir mēģināt noorganizēt policijas jumtu, bet tas izmaksāšot dārgāk. Viņa arī atzina, ka vienu reizi tomēr pēc palīdzības pie reketieriem ir vērsusies, jo sētā, kurā atradās viņas uzņēmums, izraisījies konflikts par automašīnu novietošanu, un tas atrisināts zibenīgi.
Gadā gandrīz 400 slepkavību
Par to, kā attīstījās situācija Latvijā, liecina tā laika kriminālā statistika. Šobrīd Latvijā gada laikā tiek pastrādātas 60 līdz 70 slepkavības, no kurām vairākums ir izdarīts dažādās sadzīves situācijās. Tiesa gan, arī šī statistika liek mums atrasties vienā no vadošajām vietām Eiropā.
Savukārt deviņdesmito gadu slepkavību statistika ir vienkārši stindzinoša. Rekordliels skaits notika 1993. gadā, sasniedzot gandrīz četrus simtus, 1994. gadā to bija 348. Pēc tam vērojams samazinājums, taču pat 2000. gadā slepkavību skaits pārsniedza 230.
Organizētās noziedzības pārstāvji 90. gados bieži kārtoja savus rēķinus ar radikālām metodēm. Kaļvu jeb Klopu sašāva 1998. gada septembrī gaišā dienas laikā Rīgas centrā, kafejnīcā Sēnīte Baznīcas ielā. Toreiz viņš izdzīvoja. Nostāsti vēsta, ka operācijas laikā Kaļva atteicies no narkozes, baidoties, ka viņu nozāļos.
Vieta pie "Senites", kur tika sasauts Janis Kalva.
Lielais upuru skaits skaidrojams arī ar metodēm, kā tika likvidēti konkurenti vai nepaklausīgie. Krievijas armijai aizejot no Latvijas teritorijas, tās virsnieki iztirgoja visu, ko vien varēja, un rezultātā noziedznieku rokās bija nonācis ievērojams daudzums dažādu sprāgstvielu, no kurām vispopulārākais bija tols – bez īpašām zināšanām un iemaņām ar vienu 200 gramu briketi pilnīgi pietika, lai uzlaistu gaisā konkurentu ar visu automašīnu. Diemžēl šādos sprādzienos dažkārt cieta arī nevainīgi cilvēki. 1994. gadā tika sasniegts rekords – 76 sprādzieni gada laikā.
Sprādzieni Jūrmalā
Kā vienu no tā laika klasiskākajiem gadījumiem, kurā bija gan vienkārši līķi, gan spridzināšanas, var minēt mafijas karu par Jūrmalas kontroli. 1993. gadā no kārtējā ieslodzījuma Jūrmalā atgriezās Aleksandrs Gitčenko ar iesauku Hitlers, kurš pat savējo vidū bija uzskatīts par cilvēku bez jebkādas morāles un bremzēm. Uzskatot sevi par pietiekami nozīmīgu noziedzīgo autoritāti, viņš bija pārliecināts, ka Jūrmala pieder viņam.
Tomēr izrādījās, ka kūrortpilsētu savā kontrolē jau ir ieguvis Pārdaugavas grupējums, un Gitčenko ar domubiedriem uzsāka karu. Viena mēneša laikā tika sarīkoti sprādzieni populāros Jūrmalas restorānos Noktirne, Koburga un Orients – tiesa gan, visai amatieriskā līmenī, vienkārši iemetot tola briketes ventilācijas lūkās.
Pārdaugaviešiem bija jāreaģē, un Gitčenko likvidācijai uzaicināja brigādi no Kazaņas. Tomēr jūrmalnieks nebija ar pliku roku ņemams, un drīz vien pilsētā dažādās vietās atrada piecus līķus ar spīdzināšanas pazīmēm. Pēc tā tika piesaistīti nopietnāki ļaudis no Krievijas pilsētas Veļikije Luki, kurus vadīja bijušais Eiropas kikboksa čempions Aleksandrs Grigorjevs ar iesauku Griga.
Pēc tā, kad Gitčenko māja tika apšaudīta ar granātmetējiem, viņš saprata, ka labi nebūs, un aizbēga no Latvijas, paslēpjoties pie kāda drauga Baltkrievijas pilsētā Gomeļā. Tomēr visai neskaidros apstākļos šis pats draugs viņu arī nošāva it kā pašaizsardzības nolūkos. Un Gitčenko tāds nebija vienīgais.
