Zīmīgi, ka jautri pavadītie brīvbrīži netraucēja sniegt lielisku muzikālo priekšnesumu, jo laika pietika visam – mācībām konservatorijā, attiecību veidošanai un, protams, dzirkstošām izklaidēm.
Dibināja studenti
Izrādās, pirmais pašmāju estrādes koncerts Rīgā noticis 1956. gada janvāra sākumā, tiesa, jau iepriekš brigāde ar nosaukumu Būsim pazīstami bija apceļojusi Latvijas laukus. Estrāde tolaik nebija muzikāls jēdziens, bet gan apzīmējums sintētiskam izklaides pasākumam, kur raibā virknē uzstājās iluzionisti, joku plēsēji, mūziķi, dejotāji utt.
Nekādu citu liecību, izņemot recenziju par šo notikumu nav, bet vismaz zināmi tā dalībnieki – aktieris, rīmdaris un stepa dejotājs Jānis Pirvics bija vakara konferansjē, dziedāja Mirdza Ozoliņa, Alīda Zvagule un Viktors Grundulis, uzstājās arī vīru vokālais kvartets un iluzionists, pavadījumu atskaņojot radiokomitejas jaundibinātajam estrādes sekstetam.
Dibinātāji bija Latvijas PSR Valsts konservatorijas studenti kontrabasists Egils Švarcs un pianists Raimonds Pauls, kuri ar radiofona muzikālā vadītāja, simfoniķa Jāņa Ivanova laipnu atļauju bija iedeguši zaļo gaismu estrādei ne tikai radio ēterā.
Notis pierakstīja no radio ētera
Tolaik apzīmējums estrāde maskēja iepriekš nevēlamo džezu, kas pēc Josifa Staļina nāves vairs nebija tik biedējošs. Tomēr mūziķi izvēlējās arī turpmāk saukties par estrādes ansambļiem un orķestriem. Tas pie sirds gāja arī toreizējai Latvijas PSR Filharmonijas vadībai, proti, direktoram Josifam Šveiņikam. Rīga bija atkopusies pēc kara, restorānos strādāja lieliski mūziķi, skanēja populāras melodijas, tostarp tādas, kuru notis bija parādījušās līdz ar vācu karaspēku, un, protams, šis tas no svaigākajiem džeza skaņdarbiem.
Garajos viļņos brīvi varēja uztvert Štutgartes, Stokholmas, Belgradas radiostaciju pārraides, entuziasti pēc dzirdes pierakstīja notīs jaunākās melodijas. Tās skanēja arī 1954. gada nogalē, kad konservatorijas studenti Jaungada ballei apvienojās nelielā bigbendā, kura vadību uzņēmās piektā kursa students, jaunais komponists Ringolds Ore.
Izcilais mūziķis Gunārs Kušķis izcēlās ar virtuozu saksofona un klarnetes spēli, tomēr nepieveica zaļo pūķi.
Ansamblī spēlēja pirmkursnieks Švarcs un otrā kursa vijoles klases students Gunārs Kušķis, kuru laikabiedri sauca par fenomenālas dzirdes un muzikalitātes īpašnieku. Bigbendā viņš spēlēja saksofonu., savukārt radiosekstetā – klarneti, jo pret saksofoniem, kurus Staļina ērā gribēja iztaisnot, joprojām valdīja atsalums.
Elektrizēti un amerikanizēti
Droši vien par papildus mudinājumu veidot vietējo estrādes orķestri filharmonijas vadībai kļuva arī kupli apmeklētie Ungārijas estrādes orķestra koncerti 1956. gadā Mežaparka Lielajā estrādē.
Kaut viedie mūzikas speciālisti norādīja, ka Rīgas estrādes orķestra repertuārā būtu jāsavieno latviešu mūzikas tautiskie pamati ar aktuālajām estrādes žanra tendencēm, par tā pamatu kļuva Glena Millera skaņdarbi, kuri skanēja filmā Saules ielejas serenāde. Pēc dzirdes tos bija pierakstījis Kušķis, par jaunizveidotā orķestra vadītāju tika izraudzīts Ringolds Ore, un pirmais tā sauktā Rīgas estrādes ansambļa koncerts notika 1957. gada 24. jūlijā Talsos.
Protams, tas izpelnījās lielu publikas atzinību, sekoja vēl virkne priekšnesumu Latvijas brīvdabas estrādēs ar jau minētajiem solistiem – Ozoliņu, Butāni, Grunduli, skanot jau pirmajām Raimonda Paula estrādes dziesmām un instrumentālajai mūzikai. Jaunā kolektīva sastāvā iekļāvās Paula-Švarca estrādes ansambļa sastāvs, ieskaitot Kušķi, bundzinieku Haraldu Brando, ģitāristu Georgu Slavecki.
Viņiem pievienojās Ermens Bāliņš, Zigurds Kaimiņš, Arnolds Pope, Vjačeslavs Škeņovs, Uldis Krasts un citi ar džezu apsēsti mūziķi, protams, konservatorijas vijoles klasi absolvējušais Alnis Zaķis, kurš pašrocīgi bija apguvis saksofona un klarnetes spēli. Viņš, kā arī ballītēs svingu izspēlējušies Pauls, Kušķis un pārējie radio seksteta dalībnieki kļuva par orķestra muzikālo pamatu, pārējiem no džeza skanējuma lielas sajēgas neesot bijis.
Trauslā igauniete Aino Bāliņa kļuva ne tikai par džeza vokāla, bet arī modes ikonu visā PSRS. REO koncertos viņa lielākoties dziedāja angliski.
Orķestra pianists Ermens Bāliņš par sievu bija apņēmis graciozo Aino Lehmusu no Igaunijas, kura lieliski pārvaldīja angļu valodu un dziedāja džezu, tostarp, Ellas Ficdžeraldes repertuāra dziesmas. Tas Rīgā bija kaut kas nedzirdēts, un kādudien Aino Bāliņu uzmeklēja Ringolds Ore, lai uzaicinātu uz noklausīšanos Filharmonijas Baltajā zālē. Pēc dažiem mēģinājumiem 1957. gadā notika Aino Bāliņas pirmais koncerts kopā ar Rīgas estrādes orķestri, un publika esot burtiski noelsusies, ieraugot augumā sīko dziedātāju un izdzirdot viņas zemo, sulīgo mecosoprānu. Tolaik gan viņas latviskajā dziedājumā bija jūtams stiprs akcents, no kura pilnībā Aino tā arī netika vaļā, kaut gan runāt latviski iemācījās divu gadu laikā.
