Sešdesmito sākumā dziedāt Rīgas estrādes orķestrī sāka Jānis Krūzītis, saukts par latviešu Frenku Sinatru. Balss bija lieliska, bet puisis bija maza auguma, nēsāja brilles un izskatījās varbūt ne tik labi kā estrādes zvaigznei piedienētu.
Cēsīs dzimušais Krūzītis kā pianists beidza mūzikas skolu, dziedāt sāka Kokaru vadītajā Rīgas studentu estrādes orķestrī, padziedāja arī restorānos un labi pārvaldīja arī svešvalodas. Diemžēl Jānim piemita mūziķiem raksturīgā ķibele – aizraušanās ar alkoholu, kuras dēļ nācās vēlāk atvadīties no REO – viņa vietā nāca Ojārs Grinbergs.
Nelabu galu grādīgo ietekmē ņēma orķestra kontrabasists Aivars Timšs, savulaik izcils mūziķis, Raimonda Paula trio dalībnieks – aizprecējās uz Moldovu, iereibis uzkrita uz naža un nodūrās. Motocikla avārijā bojā gāja Gunārs Kušķis, viņa līdzbraucējs palika invalīds.
Kleitas šuva pašas
1961. gada 1. janvārī par orķestra koncertu programmu pieteicēju pieņēma gaišmataino, ļoti pievilcīgo Genovevu Skangali (Šustiņu), kura ļoti labi pārvaldīja krievu valodu. Nebeidzamajos ceļojumos pa Padomju Savienību katrai dziesmai krieviski bija jāizstāsta īss saturs, lai klausītāji saprot. Koncertus nācās vadīt visvisādās mēlēs. Meitenei atmiņa bija perfekta, varēja iekalt garus tekstus svešvalodās, piemēram, kirgīzu valodā.
“Labvakar, draugi!” – REO koncertu zvaigzne bija programmas vadītāja Genoveva Skangale (Šustiņa). Viņai blakus – solists Jānis Krūzītis, kurš valdzināja ar sirsnību un vienkāršību, labi pārvaldīja svešvalodas.
Līdz ar Genovevu orķestrī uzradās arī jauniņā Margarita Vilcāne, dziedāt sākusi pie Ivara Mazura Armatūrā. Ugunskristības notikušas koncertos Ļeņingradā, steigā šūdinātas jaunas skatuves kleitas: “Tolaik tills skaitījās vispasakainākais audums, kurā staigā tikai izredzētās. Šuvām pašas – viņai bija gaišzila, man balta, ar sniegpārsliņām, bez rokām. Svēru 50 kilogramu, necik daudz tās drēbes nevajadzēja.”
Arī turpmāk lielākā daļa no 80 rubļu algas Genovevai aizgāja par ēšanu koncertbraucienos, kā arī drēbēm un kurpēm. “Vislielākās grūtības tolaik bija ar apaviem. Pie tiem tiku, pateicoties Aino Bāliņai, kuras šuvējai nāca pakas no ārzemēm. Mēs ar Aino viesnīcās parasti dzīvojām vienā istabiņā, sadraudzējāmies, kopā gājām ēst.”
