Laikos, kad veikalā pat desu nevarēja nopirkt, skaists apģērbs bija katras padomju sievietes sapnis. Un Genovevai vajadzēja rādīt klausītājām piemēru: “Vislabāk ģērbās Aino Bāliņa. Kādas viņai bija kurpītes! Un visādi nieciņi… Nopirku pirmās krelles no viņas šuvējas ārzemju pakas. Aino no Somijas bija atvedusi kurpītes – man likās, ka tās ir no stikla. Izrādījās – caurspīdīga plastmasa ar akmentiņiem. Tās man likās kā Pelnrušķītes kristāla kurpītes.”
Genovevas Skangales kleitas bija apbrīnas vērtas no priekšpuses un aizmugures.
Maskavā viņa visu nakti stāvējusi rindā, lai dabūtu Dienvidslāvijā ražotus apavus. Reiz Ļeņingradā viesnīcā blakus numurā dzīvojis kāds melnādainais, kas lielījās, ka esot Patrisa Lulumbas brālēns un mācoties augstskolā. Nu, tad jau skaidrs, kāpēc nedzīvo kopmītnē, bet smalkākajā hotelī! Un viņš piedāvāja pirkt kurpes, kas likās par mazu pat Vevas 35. izmēram. Bet tik skaistas – gaiši pelēkas ar baltiem akmentiņiem sānos, mazs papēdītis!
Bez šaubām, kaut par mazu, Veva nopirka. Uzvilka koncertā Alūksnē, tieši savā vārda dienā. Pēc koncerta jādzer šampanietis, bet glāžu nav. Un Alnis Zaķis saka: “Nevajag mums glāzes! Vevai ir Patrisa Lulumbas kurpes!” Norāva kurpi un dzēra ar’ no tās! Reiz pirms koncerta abas ar Margaritu izpeldējušās apakšbiksītēs, jo peldkostīma nebija. Un nācās koncertā uzstāties bez biksītēm…
Maskavas koncertbrauciena laikā, viņas abas devušās pusdienot uz Metropoli, jo dienas laikā restorānos bija ēdnīcu cenas. Ņēma zupu, otro un saldo – oficiants bija pārsteigts, kā tik sīciņas sievietes var tik daudz apēst!
Izdzerto mērīja metros
Ja meitenes ēda un garajos braucienos ar autobusu adīja, ko nu kurā – pat mēteļus un kleitas, tad puiši darīja ko citu, sevišķi brīvdienās starp koncertiem. Viesnīcās vakaros REO mūziķi mērījuši metros, cik izdzerts. Visa siena bijusi nokrauta ar tukšo pudeļu bateriju. Pēc tam gāja pie orķestra administratora lūgt avansu.
Viesnīcu bija daudz, jo braucienu bija daudz. Rīgas mūziķi bija ļoti populāri, piedalījās visās tolaik modīgajās brālīgo republiku kultūras dienās, pārstāvēja padomju kultūru sociālisma bloka valstīs, arī Somijā. Katrā zemē bija savas tradīcijas. Kirgīzijā viņus sveica ar puķu kalniem, kas vēlāk tika nolikti pie Ļeņina pieminekļa, un vīns pludoja nevis no pudelēm, bet karafēm. Moldāvijā mūziķi burtiski peldējuši vīnā, un pēc banketiem dažu nācās uz rokām nest līdz numuriņam. Reiz aizbraukuši uz Kamčatku, bet tur puteņa dēļ koncerti atcelti – vismaz aizbraukuši geizerus apskatīt.
Koncertbraucienā pa Tālajiem Austrumiem 1965. gadā. Centrā Aino Bāliņa, pa kreisi – Genoveva Šustiņa, garākais – Alnis Zaķis, smaida Raimonds Pauls.
Genovevai komandējumi ļoti patika arī tāpēc, ka viesnīcā bija karstais ūdens, vanna, turklāt slavenības visapkārt. Kā jau radoši cilvēki, mūziķi labprāt cits citu izjokoja, tā kliedējot garlaicību. “Alnis Zaķis bija orķestra dvēsele. Vienmēr humora pilns, vienmēr izgudroja kādus niķus un stiķus, vienreizēji jauks cilvēks, tik apdāvināts!” Viens no Zaķa jokiem bija stāsts, kā viņi kādā Krievijas veikalā pirkuši zilcgaļu par 40 kapeikām. Pircēja blakus slavējusi, ka viņiem gan esot labs suns – viņas kveksis gan šito galertu neēdot. Nemaz nenojauta, ka latvieši ēdīs paši, nevis dos kādam tur sunim!
Rīgas estrādes orķestra sešdesmito gadu piedzīvojumus fotogrāfijās iemūžināja dejotājs Ojārs Grasis, kas uzstājās pārī ar Margu Svelmi. Veda līdzi aparatūru, ieslēdzās vannasistabā, tumsā, lai varētu attīstīt filmas un sakopēt bildes.
