Likuma grozījumi ir apstiprināti. Vai tie cels augstākās izglītības kvalitāti?

Transporta un sakaru institūta rektors

Pēdējo divu gadu laikā Latvijas informatīvajā telpā pietiekami nozīmīgu vietu ir aizņēmuši materiāli par gatavojamiem grozījumiem Augstākās izglītības likumā. To sagatavošanas procesu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) aizsāka jau 2019. gada septembrī – ar diskusiju ciklu, pat ar Valsts prezidenta iesaisti gaidāmās reformas apspriešanā utt. Tagad ir pagājuši gandrīz 2 gadi, Saeimā ir izskatīti un apspriesti vairāki simti priekšlikumu, un visbeidzot 16. augustā likuma grozījumi ir stājušies spēkā. Tādēļ ir īstais laiks sākt vērtēt, ko tad likums tagad nosaka, bet galvenais – vai ar pieņemtajiem grozījumiem tiks sasniegti tā sākotnēji uzstādītie mērķi?  

Atbilde uz pēdējo jautājumu, autoraprāt, rada visvairāk diskusiju iespēju. Uzsākot minēto likuma grozījumu sagatavošanu un turpmāk visā to apstiprināšanas gaitā, IZM pastāvīgi kā reformas mērķi izvirzīja augstākās izglītības kvalitāti un tās salāgošanu ar tautsaimniecības vajadzībām. 2019. gada 20. decembrī, interaktīvajā diskusijā Drosme mainīties, prezentējot Konceptuālo ziņojumu “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”, ministrija šo mērķi pamatoja, ka “Kvalitatīva un pārmaiņām atvērta izglītības sistēma ir viens no izšķirošajiem nosacījumiem, kas nodrošina un turpmāk nodrošinās valstu konkurētspēju, sabiedrības pārticību un drošumu”.     

Uzdevumi ir skaidri, bet vai šobrīd panāktais rezultāts nodrošinās to izpildi? Autors gribētu atļauties apgalvot, ka patreizējā izpildījumā droši vien – nē. Ir vērts atcerēties, ka gatavojot likuma grozījumus uzmanība pamatā tika pievērsta tikai diviem jautājumu blokiem – pirmkārt, par augstskolu pārvaldības modeli (galvenokārt tas attiecas uz valsts augstskolām, un reformu rezultātā valsts, izveidojot augstskolās Padomes kā jaunu pārraudzības orgānu, ieguva lielāku ietekmi un stingrākas pārraudzības iespējas), un otrkārt – par visu (arī privāto augstskolu) tipoloģiju. Var atgādināt, ka kopš 16. augusta valstī ir apstiprināti sekojoši augstskolu tipi – zinātnes universitātes, mākslas un kultūras universitātes, lietišķo zinātņu universitātes un lietišķo zinātņu augstskolas.

Tomēr ir grūti iedomāties, ka ar šādu, pēc būtības birokrātiska rakstura, lēmumu izdosies ietekmēt izglītības kvalitāti Latvijā. Tādēļ visticamāk un pietiekami droši, ka sekos vēl citi tālāki politiski lēmumi — vismaz tā tam pēc loģikas vajadzētu būt.

Ko tad augstskolas tālāk var sagaidīt? Ļoti iespējams, ka papildus naudu, jo līdzekļu nepietiekamība augstākai izglītībai un zinātnei ir Latvijas hroniska problēma, un droši vien visvairāk apspriestais temats nozares dialogā ar politiķiem. Tomēr šeit gribētos uzdot jautājumu — vai papildus līdzekļi tiks visiem? Pastāv pamatotas aizdomas, ka nē, jo tagad varēs iedarbināt jau iepriekš pieminēto tipoloģiju, un valsts starptautiskās konkurētspējas uzlabošanas vārdā sākt piešķirt vairāk līdzekļu vadošajām zinātnes universitātēm.

No sabiedrības kopējo interešu viedokļa šis mērķis it kā ir saprotams. Bet kā būs ar citām augstākas izglītības iestādēm, kuras neietilpst vadošajā grupā. Tās arī saņems proporcionāli vairāk līdzekļu, vai arī tieši otrādi – budžeta līdzekļu deficīta apstākļos atbalsts zinātnes universitātēm tiks sniegts uz citu augstskolu rēķina? Par to patreiz neviens nerunā, bet, ja šāds pēdējais scenārijs realizēsies, tad ilgtermiņa sekas lielai daļai Latvijas augstskolu var būt visai bēdīgas.

Šeit var rasties jautājums, kāpēc par valsts budžeta līdzekļu izmantošanu raksta privātas augstskolas pārstāvis, jo  privātās augstskolas budžeta finansējumu studiju vietām (pēc būtības valdības pasūtījumu) līdz šim praktiski nesaņem. Bet tur jau tā lieta, ka līdz šim nesaņem, lai arī valstī pastāvošā likumdošana tādu iespēju neaizliedz. Arī pēc visām veiktajām izmaiņām, Augstskolu likuma 78. panta (4) daļa nosaka, ka: “Izglītības un zinātnes ministrija, citas ministrijas un valsts institūcijas var slēgt līgumus ar valsts akreditētām citu juridisko un fizisko personu dibinātajām augstskolām par noteiktu speciālistu sagatavošanu vai pētījumu veikšanu, piešķirot attiecīgu valsts finansējumu.” Ar Ministru kabineta 2020. gada 4. marta rīkojumu Nr. 94 apstiprinātajā Konceptuālajā ziņojumā «Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu» cita starpā ir teikts: “Finansējuma jomā ir jāparedz, ka valsts finansējums tiek piešķirts pēc sasniegtajiem rezultātiem atbilstoši valsts izvirzītajām prioritātēm un augstākās izglītības iestāžu tipoloģijas mērķiem”.

Tātad neiet runa par iespējamu dalījumu augstskolu dalījumu pēc īpašuma formas, bet gan tikai un vienīgi par sasniegtajiem rezultātiem, tātad kvalitāti. Jau kopš 2018. gada, kad Augstskolu likumā tika iekļauti grozījumi par valodas lietojumu augstākajā izglītībā, Latvijā prasību ziņā attiecībā uz valsts un privātajām augstskolām praktiski vairs nepastāv atšķirības. To regulāri uzsver arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji. Piemēram, kā minēts aģentūras LETA 7. aprīļa publikācijā, IZM Juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietniece Daiga Dambīte, uzstājoties Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē jautājumā par valodas lietojumu paziņoja, ka nevar piekrist priekšlikumam par izvēles brīvības atstāšanu privātajām augstskolām attiecībā uz studiju valodu lietojumu, uzsverot to, ka vienota valsts parauga kvalifikācijas diplomus izsniedz gan valsts dibinātas, gan privātpersonu dibinātas augstskolas, tāpēc noteikumiem visiem ir jābūt vienādiem. Nevaram iebilst pret šādu nostāju, jo privātās augstskolas jau 3 gadus strādā šādā tiesiskā režīmā, bet tad ir nepieciešams vienādot arī visu augstskolu iespējas (arī attiecībā uz valsts budžeta finansējumu studiju vietu apmaksai)!

Gan Ekonomikas ministrija, gan Latvijas valdība daudzos politikas plānošanas dokumentos ir atzīmējušas kvalificētu speciālistu būtisku trūkumu valstī. Īpaši tas attiecas uz programmētājiem un informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistiem plašā izpratnē. Ne tik sen – 2019. gadā Ekonomikas ministrija kopā ar vadošajām augstskolām iniciēja vienotas IT izglītības platformas “Baltijas IT sabiedrība” jeb BITS izveidošanu, lai ik gadu sekmētu 3000 informācijas tehnoloģiju profesionāļu sagatavošanu Latvijā.

Ņemot vērā, ka Transporta un sakaru institūts (TSI) ir trešajā vietā valstī (aiz LU un RTU) sagatavoto IT speciālistu skaita ziņā, mēs jau no paša iniciatīvas sākuma aktīvi atbalstījām BITS ideju. Vēl vairāk – lai uzlabotu šādu studentu apmācības kvalitāti, 2020. gada maijā TSI parakstīja memorandu par stratēģisko partnerību ar Rietumanglijas Universitāti no Bristoles Lielbritānijā. Jau pagājušā gada septembrī tika uzsākta jaunu studentu uzņemšana pirmajā dubultā diploma bakalaura studiju programmā abu augstskolu starpā “Datorzinātne” ar galveno specializācijas jomu “Mākslīgais intelekts”. Vistuvākajā laikā sekos vēl citu dubultā diploma programmu ieviešana, un jau ziemā plānojam izsludināt studentu uzņemšanu divās maģistra līmeņa programmās – Datorzinātne ar specializāciju analītikā un mākslīgajā intelektā un Aviācijas vadība un ilgtspējīga attīstība.

Līdz šim gan nekādu būtisku palielinājumu IT speciālistu sagatavošanā Latvijā nav izdevies panākt. Iespējams, tam varētu palīdzēt attiecīgs Izglītības un zinātnes ministrijas lēmums palielināt valsts finansēto studiju vietu skaitu tieši IT jomā. Bet šādā gadījumā uz budžeta finansējumu noteikti ir gatavs pretendēt arī Transporta un sakaru institūts, jo mūsu sagatavoto speciālistu kvalitāti darba devēji vienmēr augstu novērtē.  

Tātad tieši apmācības kvalitāti, nevis augstskolas īpašuma formu vajadzētu noteikt par būtisku principu budžeta vietu sadalē. Var apgalvot, ka atlases kritēriji jau tika ieviesti tagad, apstiprinot likumā augstskolu tipoloģiju. Tomēr tā ir tikai daļēja taisnība. Piederību tam vai citam tipam  šobrīd raksturo ārēji kvantitatīvi rādītāji (realizēto studiju virzienu skaits, akadēmiskā personāla īpatsvars, kuriem ir doktora zinātniskais grāds, zinātnisku publikāciju skaits starptautiski citējamos izdevumos u.c.). Pastāv bažas, ka šie kritēriji ir izveidoti tā, lai segregētu augstskolas jau iepriekš izlemtās grupās, neparedzot, ka tās varētu spēt paaugstināt savu statusu. Piemēram, viens no kritērijiem, kurš nosaka piederību zinātnes universitāšu grupai, ir vismaz 1000 zinātnisku publikāciju starptautiski citējamos izdevumos piecu gadu laikā; tātad tas ir summārs rādītājs, ko ietekmē ne tikai pašu publikāciju daudzums, bet arī pētnieku un mācībspēku kopējais skaits augstskolā. Attiecībā uz vidēja lieluma Latvijas augstskolām pareizāk, protams, būtu šo rādītāju definēt nevis absolūtās vienībās, bet gan relatīvās — proporcionāli pētnieku un pasniedzēju skaitam.

Jā, studiju procesa kvalitāti ir darbietilpīgi izvērtēt un ir diezgan sarežģīti salīdzināt dažādas augstskolas savā starpā. Bet var tomēr censties, jo tas būtu godīgi pret studentiem, pret augstskolām, un varbūt palīdzētu kaut nedaudz aizkavēt Latvijas jauniešu aizplūšanu uz ārzemēm, kuri tagad nav apmierināti ar valstī esošo piedāvājumu un dodas studēt Rietumvalstu universitātēs.   

Zīmīgi, ka pēdējos gados par iespējamas konkurences veidošanu attiecībā uz valsts budžeta līdzekļu sadali studiju vietu finansēšanai, studiju kvalitātes celšanas nolūkos, visaktīvāk ir runājuši tieši paši studenti! 2018. gadā ir publicēts Latvijas Studentu apvienības (LSA) ziņojums par augstākās izglītības finansēšanas sistēmas pilnveidi (http://www.lsa.lv/wp-content/uploads/2018/07/AI_finansesana_zinojums.pdf), kurā ir izdarīts arī šāds secinājums: “Šobrīd Latvijas augstākajā izglītībā vēl aizvien nepastāv konkurence par valsts budžeta finansētajām studiju vietām, jo tās tiek piešķirtas, lielā mērā balstoties uz vēsturisko precedentu”. Studenti šajā dokumentā piedāvā arī vairākus iespējamos rīcības scenārijus, kur pirmais no risinājumiem ir ieviest plašāku un paredzamāku konkurenci starp augstākās izglītības iestādēm par augstākās izglītības finansējumu, ieviešot valsts budžeta finansētās studiju vietas, kas tiktu piešķirtas katrā tematiskajā jomā, balstoties uz kvalitātes kritērijiem (un nedalot augstskolas pēc to īpašuma formas). LSA ieskatā šādiem kritērijiem būtu jābūt noteiktiem pēc plašām publiskām diskusijām, jo kritēriji mudinās augstākās izglītības iestādes darboties kādā noteiktā virzienā, un tam ir jābūt saskaņā ar sabiedrības vēlmēm.

Minētajā ziņojumā ir piedāvāti arī konkrēti studiju kvalitātes vērtēšanas kritēriji, bet ne par tiem šodien runa. Būtiskākais ir tas, ka augstākās izglītības pakalpojumu saņēmēju – studentu priekšlikumi tā arī ir palikuši ideju līmenī. Tātad finansējums joprojām tiek dalīts balstoties uz precedentu, līdz ar to ir grūti sagaidīt kādas būtiskas kvalitatīvas izmaiņas studiju procesā.      

Nobeigumā vēlos minēt nepatīkamu piemēru tam, pie kādām negatīvām sekām var novest lēmumu pieņemšana izglītības un pētniecības jomā, ja par pamatu tiek ņemta nevis darba kvalitāte, bet gan kādi citi (nezināmi) kritēriji. 2021. gadā viens no TSI jaunajiem zinātniekiem iesniedza projekta pieteikumu programmā „Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts”. Projekta idejas autors ir ieguvis doktora grādu Transporta un sakaru institūtā un vēlējās veikt mūsu augstskolā pētījumu loģistikas jomā par tēmu Increasing Sustainability and Efficiency of Supply Chains with Automated Machine Learning viena no Latvijas Viedās specializācijas stratēģijas mērķu sasniegšanai.

Diemžēl, šis pieteikums tika noraidīts, un pēc tam TSI pētnieks iesniedza šo pašu tēmu pēcdoktorantūras atbalstam Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (!), ASV,  saņēma pozitīvu lēmumu un patreiz jau veic savu pētniecisko darbu šajā pasaulslavenajā universitātē. Protams, ir liels prieks par šī jaunā zinātnieka personīgajiem panākumiem, tikai pastāv bažas, vai pēc Masačūsetsas viņš vēl gribēs atgriezties Latvijā un veidot šeit savu zinātnisko un profesionālo karjeru, jo mūsu valsts jau ir paspējusi izteikt noraidījumu viņa spējām. Ļoti iespējams, ka Latvija būs zaudējusi vēl vienu savu potenciālu starptautiska līmeņa talantu. Tādēļ vēlos aicināt pārskatīt līdzšinējo praksi, un izmainīt no valsts budžeta apmaksāto studiju vietu sadales sistēmu, iekļaujot saņēmēju skaitā uz līdzvērtīgiem noteikumiem arī privātās augstskolas. Tas noteikti veicinās studiju kvalitātes uzlabošanos valsts stratēģiskās specializācijas jomās, pozitīvi ietekmēs augstākās izglītības vidi valstī, kā arī ņems vērā pašu studentu ierosinājumus un vēlmes.