Enerģētikas krīze un tās patiesā cena. Kā politiskie satricinājumi sadārdzinās siltumu Rīgā

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā politikā un enerģētikā skaidri parāda – krīze šajā nozarē ne tikai nebeigsies līdz ar militāro konfliktu mazināšanos, bet, visticamāk, turpināsies vēl ilgstoši. Analizējot globālās tendences, kļūst redzams, ka energoresursu cenu svārstības, piegāžu nedrošība un ģeopolitiskie riski kļūst par jauno realitāti, nevis īslaicīgu izņēmumu. Tas nozīmē tikai vienu – siltumapgādes izmaksas iedzīvotājiem ilgtermiņā pieaugs. Īpaši satraucoša šī tendence ir Rīgas kontekstā. Šajā nedēļā arī ar savu revīziju nāca klajā Valsts kontrole, kura apstiprināja, ka problēmas Rīgas centralizētās siltumapgādes tirgū problēmas tik tiešām ir.

Politiskie riski tieši ietekmē tarifus

Globālie notikumi – konflikti Tuvajos Austrumos, spriedze starp lielvarām, energoresursu tirgu fragmentācija – būtiski ietekmē gāzes un citu kurināmo cenas. Jaunākā konflikta – ASV un Izraēlas kara ar Irānu laikā – gāzes cenas ir praktiski dubultojušās. Tā kā liela daļa Latvijas siltumapgādes sistēmu joprojām balstās uz dabasgāzi, jebkuras cenu svārstības nekavējoties atspoguļojas siltumenerģijas tarifos. Šī nav vienkārši teorētiska problēma – tā ir tieša iedzīvotāju maksājumu realitāte. Katrs ģeopolitisks satricinājums nozīmē lielāku finansiālo slogu mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Šoreiz gan Rīgai paveicās – konflikts sākās laikā, kad apkures sezona strauji tuvojās beigām un tā tika nodrošināta ar vēl pērn pirktu gāzi. Taču mūžīgi veikties nevar – citu reizi konflikts sāksies oktobrī vai novembrī un tā sekas būs katastrofāli dārga ziema. Ļoti iespējams, ka tāda būs tieši nākošā ziema, jo gāzes krājumu veidošanas sākuma laiks ir jau tuvu, bet gāzes cenas joprojām ir ļoti augstas un tuvākajā laikā nesamazināsies – to nosaka gan krietni sagrautā nafas un gāzes infrastruktūra Persijas līča valstīs, gan augstās apdrošināšanas maksas, gan arī visai zināmais fakts, ka Hormuza jūras šaurums joprojām ir slēgts kuģu satiksmei. Pat ja pēdējo problēmu izdotos atrisināt dažu dienu laikā, divas pirmās tūlīt nepazudīs. Tas savukārt nozīmē, ka nākamās apkures sezonas dabasgāze nebūs lēta, bet iespējams, ka relatīvi lētās dabasgāzes laikmets ir beidzies uz visiem laikiem.

Rīgas kļūdas: pārāk ilgi gāzes ēnā un neloģiska iepirkuma procedūra

Diemžēl Rīgas siltumapgādes politika ilgstoši ir bijusi nepārdomāta un īstermiņa risinājumos balstīta. Vairāku gadu garumā pilsēta ir sekojusi gāzes lobija interesēm, nevis stratēģiski attīstījusi alternatīvus un vietējos energoresursus. Vēl kritiskāku situāciju padara nepārdomātā iepirkuma procedūra, kuras rezultātā regulāri iedzīvotājiem tiek piegādāta dārgāka siltumenerģija, nekā tirgū ir pieejams. To arī šonedēļ pstiprināja Valsts kontrole savā revīzijā, kura cita starpā arī atzina, ka, gadījumuā, ja Rīgā nebūtu izbūvēta neviena neatkarīgā siltumavota, tad izmasas būtu bijušas vēl pat 25 milj. EUR gadā lielākas. Piemēram, 2025/2026. gada apkures sezonā iepirkuma procedūras dēļ, bija regulāri jāslēdz ārā vai jāmazina jauda šķeldas katlumājām, kas spēja nodrošināt lētāku siltumenerģiju, lai iepirktu ar dabasgāzi radīto siltumenerģiju. Šīs politikas rezultāts ir acīmredzams – pārāk liela atkarība no importa kurināmā, kura cena ir neprognozējama un pakļauta ārējiem politiskajiem faktoriem. Un lielāks siltumenerģijas galā tarifs iedzīvotājiem.

Atpalicība no reģiona

Salīdzinot ar citām reģiona galvaspilsētām, Rīga būtiski atpaliek biomasas un citu vietējo resursu izmantošanā. Kamēr, piemēram, Viļņa un Tallina pēdējo desmitgažu laikā mērķtiecīgi attīstījušas biomasas un RDF (atkritumu dedzināšanas) katlumājas un diversificējušas siltumražošanu, Rīgā šie procesi notikuši lēni un fragmentāri. Salīdzināsim – Viļņā ar atjaunojamiem resursiem darbināmo katlu māju jauda ir 400 – 450 MW, Rīgā tikai 178 MW. Tā kā abās pilsētās dzīvojošo iedzīvotāju skaits ir līdzīgs, tad arī siltuma patēriņš ir visai līdzīgs – kopumā apkures sezonai vajadzīgi apmēram divarpus miljoni megavatstundu. Vasarā nepieciešama apmēram 70 MW jauda stundā, parastā ziemā – 450 – 500 MW katru stundu, bet tādā ziemā kā šī — 700 — 900 MW/h. Tātad parastā ziemā Viļņa jau šobrīd spēj pilnībā nodrošināt savu apkuri izmantojot vietējos resursus, kuras neietekmē ģeopolitiski satricinājumi, bet Rīga tālu atpaliek – mūsu galvaspilsēta var nodrošināt tikai trešdaļu savu siltuma vajadzību. Nemaz nesāksim to salīdzināt ar Stokholmu, kura izvirzījusi mērķi nodrošināt savu siltumapgādi par 99% izmantojot atjaunojamos resursus pat bargās ziemās.

Biomasa ir ne tikai videi draudzīgāka, bet arī ekonomiski stabilāka izvēle – tās cena ir mazāk pakļauta globālajiem satricinājumiem. Tieši šī iemesla dēļ valstis un pilsētas, kas savlaicīgi investējušas šajā virzienā, šobrīd spēj nodrošināt stabilākus un zemākus tarifus. Šodien šķeldas cena ir apmēram divas, divarpus reizes lētāka nekā gāzes gala tarifs, kas ietver pašas gāzes cenu, sadales un pārvades izmaksas, CO2 un akcīzi.

Finansiālās sekas iedzīvotājiem

Šo politisko un stratēģisko kļūdu rezultāts ir skaidrs – rīdzinieki maksā vairāk un arī turpinās maksāt vairāk par siltumu. Tas nozīmē ne tikai augstākus rēķinus, bet arī lielāku sociālo spriedzi un konkurētspējas zudumu uzņēmējdarbībā. Ja netiks veikti strauji un mērķtiecīgi ieguldījumi alternatīvos risinājumos, siltumapgādes tarifi būs tieši atkarīgi no globālajiem politiskajiem procesiem, kurus mēs nespējam ietekmēt. Tieši tādēļ šobrīd Rīgai ir nepieciešama skaidra, ilgtermiņa siltumapgādes attīstības stratēģija, kas balstīta uz vietējiem resursiem, enerģētisko neatkarību un cenu stabilitāti. Biomasas katlumāju attīstība, atkritumu enerģijas izmantošana un modernu tehnoloģiju ieviešana vairs nav izvēles jautājums – tā ir nepieciešamība. Jo ilgāk lēmumu pieņēmēji vilcināsimies, jo dārgāk tas maksās iedzīvotājiem. Enerģētikas krīze nav tikai par politiku vai tirgiem – tā ir par katra iedzīvotāja maciņu. Un šobrīd šis maciņš Rīgā tiek pakļauts nevajadzīgam un novēršamam spiedienam.