Aiz katra lēmuma, aiz katras neizdarības vai kļūdas ir vārds. Kuri politiķi, kuras partijas tad ir atbildīgas par šā dižprojekta īstenošanu, neveiksmīgo vadību un uzraudzību, finansiālajām neveiksmēm, par kurām maksājam mēs visi? Atbildību dala vairākas partijas, kuru pārstāvji ir ieņēmuši premjerministra vai satiksmes ministra amatus kopš Rail Baltica pirmsākumiem. Jauns&Privāts atgādina viņu vārdus un (ne)darbus.
Pirmās plaisas ZZS laikā
Saeimas apstiprinātais parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojums skaidri parādīja, ka kļūdas, risku ignorēšana un pat informācijas slēpšana ir notikusi augstākajā politiskajā līmenī. Tajā atbildība sadalīta pēc luksofora principa. Vislielākā, sarkanajā sarakstā, noteikta trim politiķiem – Krišjānim Kariņam, Tālim Linkaitam un Kasparam Briškenam.
Tomēr pirmās vēl nemanāmās plaisas Rail Baltica projektā parādījās laikām kad satiksmi pārraudzīja Zaļo un Zemnieku savienība.
Uldis Augulis bija satiksmes ministrs projekta aizsākumā, kad netika veikta pietiekami stingra izmaksu izvērtēšana un ekonomisko ieguvumu analīze.
Satiksmes ministrs Uldis Augulis vadīja nozari no 2016. līdz 2019. gadam, sākās konkrēta projektēšana, bet jau sākotnēji netika veikta pietiekami stingra izmaksu izvērtēšana un ekonomisko ieguvumu analīze, kas vēlāk izraisīja problēmu lavīnu. Komisijas vērtējumā Augulis atbilst dzeltenajam sarakstam.
Naudas tēriņi bez premjera kontroles
Lielākā politiskā atbildība gulstas uz Jauno Vienotību. Tās pārstāvis Krišjānis Kariņš no 2019. līdz 2023. gadam vadīja abas valdības, kuru laikā strauji pieauga projekta izmaksas un pieņemti lēmumi par dārgu objektu – Rīgas Centrālās stacijas un lidostas mezgla – būvniecības uzsākšanu vēl pirms pamattrases finansējuma nodrošināšanas.
Vienlaikus premjera līmenī trūka pienācīgas projekta kontroles. Viņš nereaģēja uz signāliem par izmaksu pieaugumu, nepieprasīja satiksmes ministru demisiju, pieļāva, ka valsts mēroga stratēģisks megaprojekts tika pilnībā nodots vienas – Satiksmes ministrijas – pārraudzībā, neiesaistot pārējo Ministru kabinetu.
Krišjānis Kariņš 2023. gada aprīlī, tiekoties ar Rail Baltica ieviesējiem. Pusgadu vēlāk viņš atkāpās no premjera amata.
Arī finanšu ministrs Arvils Ašeradens un ministrija kopumā gluži vai gulējusi lāča miegā, pieļaujot, ka projekta izmaksu kontrole nenotika līdz pat 2023. gadam. Šī darbība raksturojama kā pasīva fondu pārdale bez stingras kontroles. Finanšu ministrija laikus pat nepieprasīja detalizētus finanšu un risku pārskatus no Satiksmes ministrijas, kaut nevarēja neredzēt milzīgās saistības, kas pārsniedz valsts budžeta iespējas.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens līdz pat 2023. gadam klusēja un izlikās nemanām Rail Baltica briestošās problēmas.
Anrijs Matīss bija satiksmes ministrs 2012.–2015. gadā, kad tika likti pamati projekta sākotnējiem starptautiskajiem līgumiem un izveidots kopuzņēmums.
Bijušo premjeru Laimdotas Straujumas un Māra Kučinska vadītajās valdībās par projektu ziņots kā par veiksmīgu, taču viņi nekontrolēja detaļas. Straujuma pat liecināja, ka viņai bijis pārsteigums par tā dēvētās Rīgas cilpas iekļaušanu, ko Satiksmes ministrija virzījusi patstāvīgi.
Noklusēja patieso ainu
Jaunā konservatīvā partija (tagad Konservatīvie) pārņēma pilnu politisko kontroli pār transporta nozari nozīmīgā Rail Baltica projektēšanas un iepirkumu fāzē. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (2019–2022) parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā ir minēts pie personām, kas pieļāvušas būtiskas kļūdas, jo šajā periodā uzkrājās ziņas par milzīgu izmaksu pieaugumu (līdz pat 5,3 miljardiem eiro), taču valdībai dati tika uzrādīti novecojušās 2016. gada cenās, lai sadārdzinājums neizskatītos tik dramatisks.
Tālis Linkaits bija satiksmes ministrs laikā, kad uzkrājās ziņas par milzīgu izmaksu pieaugumu, bet neinformēja valdību.
Varbūt situāciju varēja vēl glābt, bet Linkaits gluži vienkārši neinformēja Ministru kabinetu.
Simboliskais Briškena pālis
Progresīvie pārņēma atbildību par nozari brīdī, kad projekts jau atradās dziļā finansiālā krīzē. Satiksmes ministrs Kaspars Briškens stājās amatā 2023. gada rudenī un kļuva par vienu no parlamentārās izmeklēšanas fokusa personām.
Kaspars Briškens stājās satiksmes ministra amatā 2023. gada rudenī. Viņš ilgstoši strādājis kā stratēģijas vadītājs RB Rail, tātad viņam situācija bija jāzina ilgi pirms tam.
Lai gan Progresīvie iebilst, ka tieši viņu vadībā beidzot tika publiskotas patiesās problēmas, sākta izmaksu mazināšana un pamatrases prioritizēšana, izmeklēšanas komisija pārmet novēlotu lēmumu pieņemšanu krīzes risināšanai.
Bijusi arī haotiska un nekonsekventa projektā iesaistīto valsts kapitālsabiedrību (Eiropas dzelzceļa līnijas un RB Rail) pārvaldība. Turklāt Briškens bija ilgstoši strādājis tieši šajā projektā kā stratēģijas vadītājs RB Rail, tātad viņam situācija bija jāzina vēl pirms sēšanās ministra krēslā. Šī pieredze nepalīdzēja, un kā simbols Rail Baltica katastrofālajām problēmām palicis 2024. gadā Rīgas centrā Daugavā iedzītais Briškena pālis – dzelzceļa tilta balsts. Tālāka būvniecība iesaldēta vismaz līdz 2030. gadam, jo naudas nav.
No atbildības lielā mērā izdodas izvairīties Nacionālajai apvienībai, tās pārstāvji nav tieši vadījuši Satiksmes ministriju projekta izšķirošajos posmos. Tomēr šī partija kā ilgstošs koalīcijas partneris visās iepriekšējās valdībās ir politiski līdzatbildīga par lēmumu pieņemšanu valdībā. Nacionālās apvienības pārstāvis Roberts Zīle gan bieži kritizējis Latvijas nespēju efektīvi meklēt un piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu un pieļauto kavēšanos salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu.
Arī ierēdņu līdzatbildība
Papildus politiķiem, ziņojumā un arī tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā nonākuši konkrēti ierēdņi un kapitālsabiedrību vadītāji. Satiksmes ministrijas valsts sekretāri, īpaši Ilonda Stepanova, amatā līdz 2023. gada beigām, ir tieši atbildīgi par dokumentu sagatavošanu valdībai.
Uzņēmumos Eiropas Dzelzceļa līnijas un RB Rail valdīja milzīga kadru mainība, attiecīgi 13 un 19 valdes locekļi vairāku gadu gaitā. Vadītāji parakstīja būvniecības līgumus ar indeksāciju, kas Latvijas staciju posmus padarīja divreiz dārgākus nekā Igaunijā, turklāt neinformējot par to ministrus.
Tā kā parlamentārā komisija nosaka tikai politisko vainu, Ģenerālprokuratūra šobrīd vērtē, vai amatpersonu darbībās ir saskatāma kriminālatbildība par valsts līdzekļu izšķērdēšanu un nolaidību, kas radījusi milzīgus zaudējumus valsts budžetam.
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā un nozares auditos ir skaidri definētas milzīgas summas, kas tikušas pārtērētas, nepamatoti uzņemtas kā valsts saistības vai izlietotas nesaimnieciski.
Nelikumīgi uzņemtās finansiālās saistības novērtētās 1,5 līdz trīs miljardu eiro apmērā. Valsts kontrole un prokuratūra uzsvērusi, ka lielākais pārkāpums ir līgumu parakstīšana bez finansiāla seguma. Likumdošana aizliedz ierēdņiem parakstīt līgumus par summām, kas pārsniedz valdības apstiprinātos valsts budžeta rāmjus.
