Pētniece: Sabiedrības līdzdalība nav ēterisks process, tam ir ļoti daudz praktisku ieguvumu

Viņas ieskatā, mūsdienu konteksts — karš Ukrainā — labi demonstrē praktiskus ieguvumus no labi attīstība līdzdalības procesa. Piemēram, skatoties uz bēgļu pieplūdumu Latvijā, var redzēt, ka vislielāko atbalstu valsts institūcijām un pašvaldībām sniedz aktīvas nevalstiskās organizācijas, ko veido aktīva pilsoniskā sabiedrība.

Stafecka norādīja, ka Latvijā patlaban ir 43 pašvaldības un katrā no tām ir izveidojies savs līdzdalības modelis. Viņa uzteica Rīgas pašvaldību, arī Kuldīgas un Gulbenes pašvaldību, kur līdzdalība mutuļo, tomēr prakse citās pašvaldībās liek uzdot jautājumu, kāpēc līdzdalības jautājumi ir tik svarīgi.

Pēc pētnieces paustā, radusies sajūta, ka cilvēku balss neko būtisku pašvaldībā nemaina, lai gan līdzdalības process notiek. Viņa pastāstīja, ka reizēm starp vietējiem iedzīvotājiem un pašvaldību darbiniekiem notiek savstarpēja stīvēšanās, piemēram, pašvaldība var uzskatīt, ka iedzīvotāji neapmeklē tās rīkotos pasākumus, savukārt iedzīvotāji var justies tā, ka pašvaldība uz pasākumiem neaicina.

Pētniece uzsvēra, ka līdzdalība nenotiek pati par sevi un nevar izlīdzēties ar uzskatu, ka nekas nav jādara, ja cilvēki pasākumus neapmeklē. Pašvaldībās pastāv uzskats, ka šādus līdzdalības pasākumus var sarīkot, ja vien tie netraucē pašvaldības darbam, proti, tas nemaksās pārāk daudz un būs tam laiks. Savukārt iedzīvotāju vidū ir kritiskas piezīmes, ka līdzdalība ir derīga tikai tad, ja ņem vērā pausto viedokli un to pēcāk izmanto, bet, ja viedoklis nav ņemts vērā, tad to var raksturot kā sliktu līdzdalību.

«Es aicinu paskatīties uz līdzdalību nedaudz plašāk. Tā nav saistīta tikai ar to, vai cilvēka viedokli ņems vērā, vai nē. Tas ir process, kurā mēs mācamies viens otru sadzirdēt, meklēt kompromisus. Arī pats process jau ir liels ieguvums,» sacīja Stafecka.

Viņa iepazīstināja diskusijas dalībniekus ar praktisku rīku, ko ir izstrādājuši Eiropas Padomes eksperti. Šīs rīks palīdz domāt par līdzdalības procesiem sistēmiskā veidā. Runa ir par pieciem pamatfaktoriem, kas ietekmē to, cik aktīva būs līdzdalība. Tāpat to var izmantot līdzdalības procesa uzlabošanā, kas nav saistīts tikai ar likumdošanu.

Pēc pētnieces paustā, līdzdalību lielā mērā ietekmē tas, vai vietējiem iedzīvotājiem ir pietiekami individuālie resursi, lai viņi varētu iesaistīties, piemēram, vai cilvēkiem pietiek laika, vai viņi prot rīkot pasākumus, vai viņi zina vietu, kur var izdrukāt plakātu. Stafecka norādīja, ka tie visi ir šķēršļi. Tāpēc ir vajadzīgi zināmi resursi, zināšanas un prasmes, lai cilvēki varētu tos pārvarēt un iesaistīties.

Tāpat ne mazāk svarīga ir savstarpējā uzticēšanās, jo tikai uzticoties cilvēki var apvienoties, lai risinātu problēmas kopīgi. Cilvēkiem ir svarīga piederības sajūta, kas motivē viņus iesaistīties. Savukārt, ja cilvēki jūtas dziļi vientuļi un nesaprasti sabiedrībā, samazinās iespēja, ka viņi aktīvi piedalīsies.

Stafecka uzsvēra, ka būtiska ir arī iespējošana. Viņa atzīmēja, ka līdzdalība noturīgā veidā nevar pastāvēt, ja tā ir tikai individuāla darbība. Līdzdalības kopējais process notiek kopā ar citiem cilvēkiem, palīdzot uzturēt sajūtu, ka tas, ko cilvēks dara, ir svarīgi. Tāpat pētniece norādīja, ka daudziem cilvēkiem pats līdzdalības process ir dažreiz svarīgāks, nekā mērķis. Tādēļ aktīva pilsoniskā sabiedrība, aktīvas vietējās kopienas ir liels motivators, lai cilvēki vispār iesaistītos.

Pētniece uzsvēra, ka svarīgi ir runāt arī par līdzdalības iespējām un kanāliem, proti, kā iedzīvotājiem iesaistīties šajos procesos. Nereti pašvaldībās ir izveidoti mehānismi, kā nodrošināt cilvēku iesaisti, piemēram, vai iedzīvotāji var apmeklēt komiteju un domes sēdes, vai var piedalīties konsultatīvajās padomēs.

Stafeckas ieskatā, ir svarīgi, ka pašvaldība uzrunā iedzīvotājus. Pēc viņas paustā, pētījumi rāda, ka cilvēki būs vairāk gatavi iesaistīties, ja tie, kas pieņem lēmumus, uzdotu jautājumus. Svarīgi, lai viedokli prasītu ne tikai aktīvi pašvaldības darbinieki, bet arī pašvaldības deputāti.

Stafecka uzsvēra, ka līdzdalībā ir nozīmīga rezultativitāte — cilvēkiem ir jāredz rezultāti tam, ka viņi ir piedalījušies, iesaistījušies, ka tam ir bijusi kāda ietekme. Pētniece to salīdzināja ar sportu. Ja cilvēks neredz rezultātu, motivācija samazināsies.

Ja cilvēkam ir sajūta, ka viņš ir piedalījies sanāksmē, kur dzirdēts un uzklausīts, tomēr nav sadzirdēts, tad pastāv maz iespēju, ka cilvēks atnāks uz nākamo sanāksmi. Tā ir lieta, ko pētnieces ieskatā, ļoti bieži aizmirst ieplānot.

Atbildot uz jautājumu, vai līdzdalība ir dažu privilēģija, Stafecka norādīja, ka tā ir dažu privilēģija, ja process tiek atstāts novārtā vai pašplūsmā. Līdzdalības procesam nepieciešams pievērst uzmanību kompleksākā veidā. Iesaistīsies tie, kuriem ir vajadzīgās prasmes un resursi, tomēr tiem, kuriem šādu prasmju un resursu nav, tie paliek aizmirstībā, nomalē.

Pētniece pauda aicinājumu apdomāt, ko var darīt, lai līdzdalība nebūtu dažu privilēģija, kā rīkot pasākumu, lai sasniegtu arī tos cilvēkus, kuriem nav tik labas zināšanas par iespējām ietekmēt procesus un nav, iespējams, arī nepieciešamo prasmju.