Jaunākos laikos, kad 80. gadu otrajā pusē toreizējā vara atļāva nodarboties ar nelielu privāto biznesu, Ķirsons iespēju garām nelaida un 1987. gadā nodibināja Lido. Tas bija laiks, kad aizsākās arī rekets – naudas izspiešana no uzņēmējiem, un Latvija drīz bija sadalīta starp dažādām brigādēm, organizētā noziedzība sevišķi uzplauka 90. gados.
Runāju ar to pašu Vaņu Haritonovu, atzīstu, es viņu cienu kā personību. Viņš vairākkārt teica, es tak neļaušu šitiem te, lai varo mūsu sievietes.
Ķirsonam līkumu nemeta, viņš saka: “Nāca pie manis bandīti.” Esot bijis jāsadzīvo. “Tāpat kaut kas bija ar viņiem jāsadraudzējas”, pret viņu kā bijušo sportistu, kas nopietni trenējies un startējis džudo, gan bijusi īpašāka attieksme. Ķirsons arī agrākās intervijās atzinis, ka maksājis reketam, bet salīdzinājis to ar medicīnas polises pirkšanu.
“Bet tā, man liekas, bija godīga lieta, jo toreiz policijas nebija, milicijas nebija, bandīti bija. Un kā es toreiz runāju ar to pašu Vaņu Haritonovu, atzīstu, es viņu cienu kā personību,” Ķirsons piemin tā laika mafijas bosu, sauktu par “reketa karali”, kuru vēlāk notiesāja uz ilgiem gadiem cietumā.
“Viņš vairākkārt teica, es tak neļaušu šitiem te, lai varo mūsu sievietes un kaut ko vispār.” Jā, esot gājis pa “adatas līniju”, darījis “tās lietas”, bet “riskēja ar savu dzīvību, lai kaut kas te nepāriet haosā”. “Viņš to haosu bišķiņ pieturēja,” klāsta Ķirsons.
Te nu jāatgādina, ka Ivana Haritonova rūpe par sievietēm šajā kontekstā ir visai savāda – vēl pirms reketa laikiem viņš ir tiesāts arī par izvarošanu. Par haosu – tieši tāda bija Latvijas biznesa vide, ka bandīti spridzināja veikalus, restorānus un cits citu, nošāva ne vienu vien uzņēmēju, līdz punktu pielika policija un paši sev ar bandu kariem.
Bandīti gribējuši arī mācīt Ķirsonam, par kādu cenu tirgot šašlikus. Porcija bijusi par rubli, viņi teikuši, ka var taču par diviem vai divarpus, bet Ķirsons atteicies – dienā pārdevis 3000 šašliku un gribējis, lai cilvēki var atļauties.
Viena no cēlākām tautām pasaulē
Savdabīga ir uzņēmēja attieksme pret Krieviju. Ķirsons ir Sibīrijas bērns, dzimis Omskas apgabalā. Okupantu vara viņa māti Esteri izsūtīja ar pāris mēnešus veco meitiņu, kuru baroja ar krūti. Tēvam Albertam izdevās noslēpties mežā, taču pēc gadu ilgas bēguļošanas viņš pats padevās un apzināti devās “uz cietumu”, bet pie sievas. Sākumā ģimene dzīvoja zemnīcā, vēlāk tēvs uzcēla māju un pat iedzīvojās. Kad 1959. gadā varēja atgriezties Latvijā, mātei pat vajadzējis tēvu pierunāt.
2022. gada jūnijā pretim “Saktai” durvis vēra ēstuve “Cherry Fix”, un atklāšanas lentu grieza Gunārs Ķirsons ar mazdēlu Albertu. Diemžēl sekoja nesaprašanās ar pašvaldību, un 2024. gada rudenī ēstuve slēdza durvis. Tagad vietā ir kebabi.
Jau vairāk nekā četrus gadus turpinās Krievijas karš pret Ukrainu, bet arī pēc Bučas un citām šausmām Ķirsons pauž: “Politika ir sabojājusi visu tautu, bet praktiski krievu tauta ir viena no cēlākām tautām pasaulē.” Viņa tēvs teicis, ka krievs “za čestj streļalsa” – šāvies nost goda dēļ, tikai Putins novedis, ka tauta paliek par “bidlo” (lopu baru).
Raidījumā Laikmeta krustpunktā Ķirsons sprieda: “Es gribētu teikt, ka ar katru cilvēku var manipulēt ļoti stipri, un krievu tauta to pieņem. Man pat viens nopietns draugs, es nevaru saukt viņu, lai viņam nebūtu nepatikšanu… Mēs braukājam makšķerēt, es zvanu viņam un saku, nu kā un kā, un viņš man atbild – tu zini, nu tie ukraiņi, nu tie ukraiņi… Pavēršas pret viņiem. Es domāju, ak dievs, viņam dēlu uz 10 gadiem apcietināja, viņš sēž cietumā, bet viņš šādi runā par šo. Tad es sapratu, ka viņš tā runā tikai tāpēc, ka viņus noklausās, ka viņiem ir iedzītas bailes.”