Rimants bija ne tikai literāts, bet arī ģimenes cilvēks. Par saviem bērniem kādā 2014. gada intervijā viņš stāstīja ar acīmredzamu prieku. Vienpadsmitgadīgā Evelīna neesot samierinājusies ar apgalvojumu vien — tētim nācies pamatot, kāpēc viņš tā domā. Edvardu viņš raksturoja kā mierīgāku, sportisku jaunieti, kuru nevēlējās ievirzīt literatūrā tikai ģimenes uzvārda dēļ: lai izvēlas to, kas padodas pašam.
Dzīvesbiedre Agnese strādāja par juristi, un abu saskaņā viņš īpaši novērtēja līdzīgu humora izjūtu. Pēc vairāku dienu prombūtnes gribējies vienkārši apsēsties dīvānā pie savējiem, parunāt, paēst un paskatīties filmu. Bija arī kopīgs vasaras brauciens uz Alpiem. Tie ir viņa atmiņu fragmenti par konkrētu ģimenes dzīves posmu, kurā prieku sagādāja gan izbraukšana, gan atgriešanās mājās.
2017. gada raidījums Ķepa uz sirds ļāva mazliet ielūkoties šajā mājas pasaulē. Toreiz ģimenē jau apmēram deviņus gadus dzīvoja Dora, kavaliera karaļa Čārlza spaniels. Raidījumā Rimants par suni runāja tik sirsnīgi, ka prieks par šo līdzās būšanu iztika bez skaļiem vārdiem.
Arī brīžus no savu vecāku dzīves viņš atcerējās aizrautību, kurai nebija sakara ar literatūru. Motociklu labi pratusi vadīt mamma Ritma, braucis arī tēvs. Tāpēc uz jautājumu par abu Ziedoņu dēkaiņu dabu Rimants atbildējis, stāstā iesaistot arī māti, ne tikai slaveno tēvu.
Sāka stūrēt taksometru
Par savu rakstīšanas procesu Rimants izteicies ļoti piezemēti, bez patētikas par mūzas lidojumu. Intervijā Kristīnei Ilziņai viņš atzina, ka strādā tad, kad iecere ir pietiekami skaidri izveidojusies. Noteikta dienas norma vai paša izraudzīts nodošanas datums viņu pie galda neturot; kamēr stāsts vēl nav gatavs rakstīšanai, var arī paņemt makšķeri. Taču viņš nesludināja savu darba ritmu par vienīgo pareizo un pieļāva, ka regulārāks darbs ļautu paveikt vairāk.
Rimants arī nespēlēja snobu un neizlikās, ka lasītāju atsaucība būtu vienaldzīga. Īpaši viņu iepriecināja ceļu policists, kurš bija lasījis viņa Latvijas grāmatas. Rimants uzskatīja, ka vispirms jāspēj ieinteresēt pašam sevi, citādi grūti gaidīt aizrautību no lasītāja.
Pēdējā dzīves gadā lasītāji Rimantu varēja arī nejauši sastapt pie taksometra stūres. Rimants izteicies, ka viņam paticis gan šis darbs, gan vērot cilvēkus. Šāds dzīves pavērsiens atgādina gluži vai kāda stāsta varoni. Ļoti iespējams, ka Rimants Ziedonis to arī pārvērstu prozā, taču nu viņa šīs dzīves stāsta lappuses ir aizvērtas…
Bet aizvien aktuāls paliek viņa dzejā paustais aicinājums: “Nedziedi uz sevi, dziedi uz āru! Neskaties tumsā, skaties uz gaismu!”
Māris Puķītis, Jauns&Privāts.
Foto: Zane Bitere/LETA
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.








































































Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.