Šī eksperimenta vēsture sākas tālu no Peipusa ezera — nelielajā Rīmsas salā Baltijas jūrā. Mūsdienās tā tiek uzskatīta par vienu no visstingrāk apsargātajiem zinātniskajiem objektiem Vācijā. Aiz žogiem atrodas laboratorijas, kurās pēta bīstamus vīrusus. Taču Otrā pasaules kara laikā šeit nodarbojās ne tikai ar dzīvnieku aizsardzību pret infekcijām. Tieši Rīmsā tika izstrādāti bioloģiskie preparāti, kurus bija paredzēts izmantot militāriem mērķiem.
Pārsteidzošākais ir tas, ka salas vēsture sākās ar pilnīgi pretēju uzdevumu — atbrīvot cilvēci no vienas no postošākajām lauksaimniecības dzīvnieku slimībām.
Sala, uz kuru izraidīja virusologu
Rīmsa atrodas Baltijas jūras Greifsvaldes līcī, starp Rīgenes salu un Vācijas piekrasti. Nelielais sauszemes gabaliņš, ko no visām pusēm ieskauj ūdens, varētu kļūt par kūrortu vai dabas rezervātu. Tomēr jau vairāk nekā simt gadu tā likteni nosaka mikrobioloģija.

Vācu ārsts Frīdrihs Lēflers 19. gadsimta beigās nodarbojās ar mutes un nagu sērgas izpēti. Šī slimība bija īsta nelaime Eiropas lauksaimniecībai. Tā skāra govis, cūkas, aitas un citus pārnadžus, strauji izplatījās no vienas saimniecības uz citu un radīja milzīgus ekonomiskos zaudējumus. Saslimušajiem dzīvniekiem parādījās sāpīgi gļotādu un ekstremitāšu bojājumi, tie vairs nespēja normāli baroties, strauji samazinājās izslaukums. Īpaši smagi infekciju pārcieta jaunie dzīvnieki.
Lēflers kopā ar Paulu Frošu 1898. gadā izdarīja atklājumu, kam bija milzīga nozīme visas medicīnas attīstībā. Zinātnieki konstatēja, ka mutes un nagu sērgas ierosinātājs izkļūst cauri filtriem, kas aizturēja tolaik zināmās baktērijas, tomēr saglabā spēju vairoties un izraisīt slimību. Tā tika atklāts viens no pirmajiem dzīvnieku vīrusiem, bet Lēflers iegāja vēsturē kā viens no virusoloģijas pamatlicējiem.
Tomēr praktiskie eksperimenti izrādījās bīstamāki, nekā sākotnēji tika pieņemts. Greifsvaldes apkārtnē vairākkārt izcēlās mutes un nagu sērgas uzliesmojumi, kas bija saistīti ar infekcijas izplatīšanos no eksperimentālajām saimniecībām. Vietējās varas iestādes pieprasīja pārcelt pētījumus tālāk no apdzīvotām vietām un lauksaimniecības zemēm.

Lēflers izvēlējās Rīmsas salu. Ūdenim vajadzēja kalpot par dabisku barjeru starp inficētajiem dzīvniekiem un apkārtējo pasauli. Pēc laboratoriju un lopu novietņu izbūves zinātnieks 1910. gada 10. oktobrī informēja Prūsijas lauksaimniecības ministru par darba sākšanu salā.
Tā radās viens no pasaulē vecākajiem zinātniskajiem institūtiem, kas bija īpaši izveidots dzīvnieku vīrusu slimības izpētei. Sākotnēji izolāciju noteica nevis slepenība, bet gan nepieciešamība novērst epidēmijas.
Lēfleru 1913. gadā iecēla par Berlīnes Roberta Koha institūta direktoru. Darbs Rīmsā pakāpeniski apsīka, bet Pirmā pasaules kara laikā gandrīz pilnībā apstājās. Šķita, ka neparastā laboratorija Baltijas jūras ūdeņos uz visiem laikiem varētu palikt tikai epizode Vācijas zinātnes vēsturē. Taču pēc kara pētījumi atsākās.
No vakcīnas līdz militārajam pasūtījumam
Salas laboratorijas vadību 1919. gadā pārņēma veterinārārsts Oto Valdmans. Viņa vadībā Rīmsa kļuva par nozīmīgu mutes un nagu sērgas izpētes centru. Zinātnieki pētīja slimības ierosinātāja paveidus, izstrādāja diagnostikas metodes un meklēja iespējas pasargāt dzīvniekus no inficēšanās. Valdmans un Karls Kēbe 1938. gadā prezentēja vakcīnu pret mutes un nagu sērgu, kas bija izstrādāta, izmantojot inaktivētu slimības ierosinātāju. Preparātu izmantoja epizootiju laikā 20. gadsimta 30. gadu beigās. Lauksaimniecībai tas bija nozīmīgs sasniegums: nebeidzamas inficēto ganāmpulku iznīcināšanas vietā parādījās iespēja novērst slimības izplatīšanos.

Rīmsas sala pie Gristovervīkas līča. Skats dienvidrietumu virzienā. Wikimedia, CC BY 4.0
Taču Vācija jau gatavojās lielam karam. Pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas zinātniskās iestādes arvien ciešāk tika iekļautas valsts sistēmā, bet pētījumus sāka vērtēt ne tikai pēc to medicīniskā vai saimnieciskā labuma, bet arī pēc iespējamās militārās nozīmes.
Sākoties Otrajam pasaules karam, darbs Rīmsā uz neilgu laiku tika pārtraukts, tomēr jau 1940. gadā to atsāka. Uz salu nosūtīja jaunus speciālistus, tostarp veterinārārstu Heincu Rēreru, kuram vēlāk bija nozīmīga loma institūta vēsturē. Pakāpeniski izveidojās pētniecības virziens, par kuru parastajās zinātniskajās publikācijās nestāstīja.
Vācijas militārā vadība interesējās par iespēju izmantot dzīvnieku slimību ierosinātājus pret pretinieka ekonomiku. Mājlopu iznīcināšana nozīmētu ne tikai gaļas un piena trūkumu. Tā varētu izjaukt armijas apgādi, ādas ražošanu, lauksaimniecības darbu un pārvadājumus, kas dažās valstīs joprojām bija atkarīgi no vilcējdzīvniekiem.
Atšķirībā no parastajām bumbām bioloģiskajam ierocim vajadzēja darboties nemanāmi un ar aizkavēšanos. Uzbrukuma brīdī saimniecība varēja izskatīties pilnīgi neskarta. Sekas kļūtu redzamas vēlāk, kad sāktos infekcijas izplatīšanās. Tieši šī perspektīva ieinteresēja Vācijas Sauszemes spēku Bruņojuma pārvaldi.
Sākot ar 1942. gadu, Rīmsas darbinieki kopā ar militārajiem speciālistiem nodarbojās ar izstrādnēm, kas bija saistītas ar mutes un nagu sērgas ierosinātāja izmantošanu bioloģiskā ieroča veidā. Zinātniskā iestāde, kas bija izveidota slimības apkarošanai, izrādījās iesaistīta tās apzinātas izplatīšanas sagatavošanā. Institūts 1943. gadā nonāca tiešā Reiha pakļautībā un ieguva valsts pētniecības iestādes statusu. Taču līdz tam laikam slepenie militārie pētījumi jau ritēja pilnā sparā.
Peipusa ezers. 1943. gada vasara
Izmēģinājumiem bija vajadzīga vieta, kas atrastos pietiekami tālu no lieliem lauksaimniecības rajoniem, kur būtu iespējams novērot eksperimenta rezultātus un vienlaikus ierobežot nekontrolētas infekcijas izplatīšanās risku. Šādu vietu atrada okupētajā teritorijā pie Peipusa ezera.
Vācu speciālisti 1943. gada vasarā sarīkoja izmēģinājumu uz vienas no ezera salām. Peipusa ezers, kas atrodas starp Igauniju un Krieviju, tolaik atradās vācu okupācijas zonā un frontes aizmugurē. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gadā ezera rietumu piekraste un ievērojama austrumu piekrastes daļa nonāca vācu karaspēka kontrolē.
Salas izvēle nebija nejauša. Ūdens ļāva izolēt eksperimenta vietu no apkārtējās teritorijas, bet militārā administrācija nodrošināja slepenības režīmu. Vienlaikus lidlauku un militārās infrastruktūras pieejamība ļāva organizēt izmēģinājumu ar aviācijas piedalīšanos. Atšķirībā no laboratorijas eksperimentiem Rīmsā šeit pārbaudīja ne tikai slimības ierosinātāja īpašības. Militāristus interesēja, vai infekciozo materiālu iespējams izmantot apstākļos, kas pietuvināti reālai kaujas situācijai.
Bioloģisko ieroču vēsturnieks Erhards Geislers, kurš pētījis Vācijas militārās izstrādnes kara laikā, šo eksperimentu apraksta kā vīrusu preparāta izmēģinājumu ar dzīvniekiem, kas bija izvietoti uz salas. Infekciozā materiāla nogādāšanai izmantoja lidmašīnu. Saskaņā ar publicētajām ziņām izmēģinājuma gaitā saslima aptuveni 80 procenti eksperimentā izmantoto dzīvnieku. Eksperimenta organizatoriem šāds rezultāts nozīmēja, ka piedāvātais slimības ierosinātāja izplatīšanas paņēmiens konkrētajos apstākļos izrādījies efektīvs.
Pirmo reizi šīs programmas ietvaros Vācijas militāristi ieguva lauka izmēģinājuma rezultātus līdzeklim, kas bija paredzēts nevis slimības ārstēšanai, bet gan tās izplatīšanai. Un tas notika okupētajā Padomju Savienības teritorijā, kamēr tikai dažu simtu kilometru attālumā turpinājās karš.
Peipusa ezera piefrontes rajonu iedzīvotājiem 1943. gada vasara bija militārās okupācijas, ierobežojumu, rekvizīciju un pastāvīgas nenoteiktības laiks. Viņi diez vai varēja zināt, ka uz vienas no salām vācu speciālisti izmēģina vēl vienu iespējamu kara vešanas paņēmienu — vērstu pret mājlopiem, no kuriem bija atkarīga lauku ģimeņu iztika.
Ko parādīja izmēģinājumi
Eksperimenta rezultāti pārliecināja programmas dalībniekus turpināt darbu. Rīmsas pētījumos parādījās jaunas eksperimentālā materiāla formas, bet militārā vadība sāka apsvērt turpmāku lauka izmēģinājumu iespējas. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka šī izstrādes posma beigās speciālistu rīcībā bija vairāki preparāta varianti. Laboratorijas pētījumi apstiprināja to augsto aktivitāti. Militāristiem tas bija svarīgs apstāklis: iespēja izraisīt dzīvnieku saslimšanu nozīmēja, ka bioloģisko līdzekli teorētiski varētu izmantot lopkopības saimniecību iznīcināšanai.
Tomēr starp veiksmīgu izmēģinājumu ierobežotā teritorijā un uzticama kaujas ieroča radīšanu bija milzīga distance. Reālos apstākļos infekcijas izplatīšanās būtu atkarīga no daudziem faktoriem, kurus nav iespējams pilnībā kontrolēt. Turklāt epizootija varētu skart ne tikai pretinieka saimniecības, bet arī teritorijas, kas atradās vācu kontrolē. Valstij, kura pati saskārās ar arvien nopietnākām apgādes problēmām, tas radīja ievērojamas briesmas.
Tomēr darbi netika pārtraukti. Plašāki izmēģinājumi bija ieplānoti 1944. gadā. Tiem vajadzēja parādīt, cik lielā mērā Peipusa ezera eksperimenta rezultātus iespējams atkārtot ārpus nelielās izolētās teritorijas. Taču militārā situācija mainījās ātrāk, nekā organizatori bija paredzējuši.
Sarkanā armija 1944. gada sākumā pārgāja uzbrukumā ziemeļrietumu virzienā. Vācu karaspēks atkāpās no Ļeņingradas un Novgorodas, frontes līnija pietuvojās Peipusa ezeram. Teritorijai, kurā bija paredzēts turpināt izmēģinājumus, draudēja nonākšana padomju karaspēka rokās. Rezultātā turpmākos eksperimentus izjauca padomju spēku virzīšanās uz priekšu.
Noslēpumi, kas pārdzīvoja Trešo reihu
Kara darbība 1945. gada pavasarī sasniedza arī Vācijas Baltijas jūras piekrasti. Pētniecības centrs Rīmsā nonāca padomju okupācijas zonā. Ievērojama daļa tā iekārtu un zinātniskās aparatūras tika demontēta un izvesta kā reparācijas. Pēckara Vācijā tā bija ierasta prakse: uzvarētājvalstis centās iegūt piekļuvi vācu tehnoloģijām, rūpnieciskajām iekārtām un zinātniskajām izstrādnēm.
Institūta direktors Oto Valdmans atteicās pārcelties uz Padomju Savienību. Savukārt viņa bijušais vietnieks Heincs Rērers palika Vācijas austrumu daļā un pievērsās veterināro pētījumu atjaunošanai. Viņam 1948. gadā uzticēja vadīt atjaunojamo institūtu Rīmsas salā. Šoreiz galvenais uzdevums atkal bija infekciju apkarošana. Pēckara Eiropā mutes un nagu sērga joprojām nopietni apdraudēja lauksaimniecību, un masveida vakcinācija šķita visperspektīvākais veids, kā aizsargāt mājlopus.
VDR 1950. gadā pirmā pasaulē ieviesa obligātu liellopu vakcināciju pret mutes un nagu sērgu. Divus gadus vēlāk, atzīmējot Frīdriha Lēflera dzimšanas simtgadi, salas institūtam piešķīra tā dibinātāja vārdu.
Turpmākajās desmitgadēs Rīmsa kļuva par vienu no lielākajiem veterinārās zinātnes un ražošanas centriem Austrumvācijā. Šeit izstrādāja un ražoja vakcīnas, pilnveidoja diagnostikas metodes un pētīja lauksaimniecības dzīvnieku slimības. Institūtā 1960. gadā strādāja 405 cilvēki, tostarp 30 zinātniskie darbinieki. Savukārt 1966. gadā sāka darboties moderna mutes un nagu sērgas vakcīnas ražotne.
Vienlaikus sala saglabāja savu nošķirtību. Bīstamu slimību ierosinātāju izpēte prasīja stingru kontroli, bet VDR valsts sistēma sanitārajiem ierobežojumiem pievienoja sociālistiskajai valstij raksturīgo noslēgtību.
Salā 1974. gadā izveidoja šūnu kultūru banku Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes valstīm un diagnostikas centru. Tomēr zinātniskais darbs pakāpeniski arvien vairāk tika pakārtots ražošanas uzdevumiem. Līdz 20. gadsimta 80. gadu vidum institūts faktiski bija kļuvis par daļu no lielas veterināro preparātu ražošanas sistēmas. Neilgi pirms Vācijas apvienošanās Rīmsā strādāja aptuveni 800 cilvēku.
Tieši šis periods vēlāk radīja daudz baumu. Publikācijās par salu nereti tika apgalvots, ka VDR laikā šeit turpinājušies slepeni bioloģisko ieroču izstrādes darbi. Tomēr ticami pierādījumi šādas programmas pastāvēšanai nav atrasti. Apvienotās Vācijas valdība 1993. gadā, atbildot uz parlamenta pieprasījumu, paziņoja, ka tās rīcībā nav ziņu par militāri bioloģisku eksperimentu veikšanu Rīmsā VDR periodā.
Alkatrazs vīrusiem
Pēc Vācijas apvienošanās institūts piedzīvoja vērienīgu reorganizāciju. Vakcīnu ražošanu nodalīja atsevišķās struktūrās, darbinieku skaitu samazināja aptuveni uz pusi, bet galveno uzmanību atkal pievērsa zinātniskajiem pētījumiem. Rīmsā 21. gadsimtā tika uzcelti moderni laboratoriju kompleksi, kas paredzēti bīstamu dzīvnieku infekciju un cilvēkiem pārnēsājamu slimību izpētei. Starp pētījumu objektiem ir putnu gripas, Āfrikas cūku mēra vīrusi un citi slimību ierosinātāji, kas nopietni apdraud veterināriju un sabiedrības veselību.
Dažas laboratorijas darbojas atbilstoši visstingrākajiem bioloģiskās drošības standartiem. Zinātnieki izmanto īpašus aizsargtērpus, iziet daudzpakāpju dekontaminācijas procedūras, bet telpas ir aprīkotas ar sistēmām, kas neļauj bīstamiem mikroorganismiem izkļūt ārpus kontrolētās vides.

Aloizs Rainers (CSU, Vācijas federālais lauksaimniecības, pārtikas un reģionālās attīstības ministrs) apmeklē Frīdriha Lēflera institūtu (FLI).
Atšķirībā no parastajām medicīnas laboratorijām Rīmsā ir paredzēti apstākļi darbam ar lieliem dzīvniekiem. Tas ir īpaši svarīgi: pētīt infekciju govs vai cūkas organismā ir ievērojami sarežģītāk nekā mēģenē vai šūnu kultūrā.
Viens no institūta vadītājiem Francs Konrāts sarunā ar žurnālistiem nosauca Rīmsu par „Alkatrazu vīrusiem”. Salīdzinājums ar slaveno Amerikas salu cietumu izrādījās trāpīgs. Tāpat kā slavenajā cietumā, arī šeit galvenais uzdevums ir nepieļaut, lai kāds no bīstamajiem iemītniekiem pamestu apsargātās teritorijas robežas. Tikai Rīmsas ieslodzītie nav saskatāmi ar neapbruņotu aci.
Arī mūsdienās sala ārēji izskatās neparasti. Baltijas jūra, zaļumi, mierīga piekrastes ainava — un turpat līdzās apsargātas ēkas, inženiertehniskās drošības sistēmas un stingrs caurlaižu režīms. Šeit nav ierastās kūrortu dzīves, kas raksturīga citām Vācijas piekrastes salām.

Tomēr būtu kļūdaini uzskatīt Rīmsu par mūsdienu Vācijas slepeno militāro bāzi. Frīdriha Lēflera institūts ir federāla zinātniskā iestāde, kuras darbība saistīta ar dzīvnieku veselības aizsardzību un infekciju draudu novēršanu. Un tomēr tā vēsture liek atcerēties, cik trausla dažkārt izrādās robeža starp zinātnisku atklājumu un tā izmantošanu militāriem mērķiem.
Mūsdienās Rīmsas sala atkal nodarbojas ar to, kādēļ Lēflers to savulaik izvēlējās, — dzīvnieku aizsardzību pret slimībām. Tomēr tās vēsturē uz visiem laikiem palikusi nodaļa, kas saistīta ar Peipusa ezeru. Nodaļa par to, kā laboratorija, kas tika izveidota epidēmiju apkarošanai, uz dažiem gadiem kļuva par daļu no kara mašīnas, kura gatavojās izmantot epidēmijas kā ieroci.
Ksaverijs BELIJS.
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.































































Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.