Politologs: Krievijas uzbrukuma iespēja Ukrainai ir 50 pret 50

16.februārī nepiepildījās ASV brīdinājumi, ka šajā dienā varētu notikt Krievijas uzbrukums Ukrainai. Politologa ieskatā, šī fakta nozīmību nevar nedz pārspīlēt, nedz arī mīkstināt. Daukšts pieļāva, ka tā ir Krievijas «PR akcija», lai parādītu, ka Rietumu izlūkdienesti nespēj prognozēt situācijas attīstību. Tāpat tas ir Krievijas mēģinājums parādīt pārējai pasaulei, ka tā pati lemj par uzbrukuma vai atkāpšanās laiku.

Runājot par to, kāda varētu būt turpmākā Krievijas rīcība, politologs norādīja, ka nav viegli atšifrēt, kāda būs Krievijas diplomātija tuvākajā laikā, jo viss lemšanas process ir koncentrējies vienā cilvēkā, kurš var izlemt starptautisko attiecību virzību, un tas ir prezidents Vladimirs Putins.

Daukšta ieskatā, jaunu pavērsienu pašreizējā situācijā nesīs Krievijas Valsts domes otrdien apstiprinātā deklarācija ar aicinājumu Putinam atzīt Doņecku un Luhansku par neatkarīgām republikām. Politologs norādīja, ka būs nepieciešams ieviest noteiktas sankcijas, tomēr Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ārlietu ministri jau patlaban nevar vienoties, kā šo procesu vērtēt.

«Minskas vienošanās, kas bija viens no pamatu pamatiem politikas veidošanā, aiziet nebūtībā. Manuprāt, sāksies jauns raunds, jauns etaps diplomātisko attiecību «sildīšanā», jo Krievija grib saglabāt savu ietekmes zonu, kā arī ar šo «republiku» palīdzību kontrolēt vai ietekmēt situāciju Ukrainas austrumos,» sacīja politologs.

Viņa ieskatā, jautājums ap Ukrainu jau rezultējies ne sevišķi patīkamā secinājumā, proti, ES neparāda dzelžainu vienotību un pastāv daudzas viedokļu atšķirības. Tāpat Daukšts atzīmēja, ka Putins ir panācis nevis militāru vai ekonomisku uzvaru, bet iespēju raidīt noteiktus signālus Krievijas sabiedrībai, ka viņš ir piespiedis Rietumus ar sevi runāt, kas vēl pirms dažiem mēnešiem bija nepieņemami.

«Pirms gaidāmajām vēlēšanām 2024.gadā, Putins ir parādījis savu vadoņa lomu. Ar Doņeckas un Luhanskas palīdzību viņš varēs savam elektorātam parādīt, ka viņš nepakļāva Ukrainu ar bruņotajiem spēkiem, bet gan glāba pilsoņu dzīvības. Domāju, ka Krievijas prezidents grib parādīt, ka viņš ir krievu pasaules galvenais garants,» teica politologs.

Jautāts, vai Eiropa var būt mierīga, ka citu valstu sarunās ar Krieviju, netiks izlemts Eiropas liktenis, Daukšts atzina, ka viņš ir skeptisks, jo uz reālu vienošanos cer gan Putins, gan arī ASV prezidents Džo Baidens. Politologa ieskatā, Krievijas un ASV līderi cer tikai uz savstarpējām sarunām un lēmumiem, kurus varēs «nodiktēt» sašķeltajai Eiropai.

Viņš vērsa uzmanību uz to, ka Vācija kanclera Olafa Šolca vadībā ir kļuvusi vāja, pretrunīga un tā sāk zaudēt savu līderes lomu Eiropā. Savukārt Francijas prezidentam Emanuelam Makronam drīzumā gaidāmas vēlēšanas. Daukšta ieskatā, patlaban nav vienota kodola, kas veidotu ES diplomātiju un ārpolitiku.

«Mēs redzam samērā izplūdušus paziņojumus no atsevišķām valstīm, kas savā ziņā skan diezgan divdomīgi, piemēram, no Ungārijas un Polijas. Tikmēr briti veido savu savienību starp Londonu, Varšanu un Kijevu, kas ir pavisam cits ģeopolitiskais projekts. Runa ir arī par savienības izveidošanas mēģinājumiem Ziemeļeiropā — Latvija, Somija un Zviedrija. Ģeopolitiskā situācija ir ļoti nestabila. Bet secinājums ir viens — ap NATO un ES notiek kaut kādas filozofiski politiskas diskusijas, kas var ietekmēt Baltijas valstu likteni,» uzsvēra politologs.

Jautāts, cik liels drošības garants Baltijas valstīm ir NATO 5.pants, politologs aicināja ņemt vērā — pēc pirmās daļas, kas vēsta, ka uzbrukums vienai vai vairākām alianses dalībvalstīm ir uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm, seko arī nākamā daļa, proti, lēmumu par šī panta iedarbināšanu katra valsts pieņem atbilstoši savām nacionālajām interesēm. Viņš uzsvēra, ka 5.panta iedarbināšana nav automātiska.

«Tas nedarbojas mehāniski. Ko darīs, piemēram, Turcija, vai tā metīsies aizstāvēt Baltijas valstis?! Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ģeopolitiski un ģeostratēģiski Baltijas valstis nav tajā labākajā situācijā. Latviju, Lietuvu un Igauniju ar Eiropu vieno 100 kilometrus gara robeža ar Poliju. Tas rada daudzus stratēģiskus jautājumus. Baltijas valstis ir ģeopolitiski ielenktas. Būtu apsveicami, ja Zviedrija un Somija, kas piedalās daudzās NATO veidotajās operācijās, parakstītu iestāšanās līgumu NATO. Tas būtu labs enkurs Baltijas valstu drošībai,» norādīja Daukšts.

Nesen Zviedrijas vēstniece Latvijā Kārina Hēglunda norādīja, ka Zviedrijas iestāšanās NATO pašlaik nav plānota, un Daukšts atzīmēja, ka tāds apgalvojums ir diplomātiska spēle, jo vēstnieks nevar dot solījumu par lēmumu, kādu var pieņemt tikai valdība.

Viņš pavēstīja, ka socioloģiskās aptaujas dati rāda, ka Somijā 65% iedzīvotāju ir pauduši gatavību iestāties NATO. Politologa ieskatā, Zviedrijas nostāja nav tik svarīga kā Somijas, kurai bija daudz izšķirošāka loma Baltijas vēstures attīstībā no 20.gadsimta 20.gadiem līdz 21.gadsimta sākumam. Daukšts arī piebilda, ka viņš nevar pateikt, vai, pastiprinoties Krievijas agresivitātei un militārajiem draudiem, vai Somija tiešām pilnīgi droši paliks neitrāla, jo patlaban Somija faktiski darbojas kā NATO «asociētais loceklis».

Jautāts, kā Latvijai būtu jārīkojas, politologs uzsvēra, ka mēs esam atkarīgi paši no savas iekšējās stabilitātes un gara spēka, lai arī cik banāli tas neizklausītos. Viņš norādīja, ka būtiski, kāda ir sabiedrības vienotība, iekšējais un sociālais miers, kādā veidā tiek stiprināta iedzīvotāju un valdības savstarpējā uzticēšanās.

«Ir no jauna jāveido mijiedarbība starp valsts stratēģiskajām interesēm un katru iedzīvotāju, lai viņš zinātu, ka arī viņš ir saistīts ar stratēģisko stabilitāti. Patlaban valdības un valdošo aprindu ne sevišķi lielā popularitātes tautas vidū ir viens no svarīgākajiem apdraudējumiem valsts drošībai,» uzsvēra politologs.