Piena upes ķīseļa krastos: kāds piens ir nopērkams Latvijas veikalos?

Daži mēdz gausties, ka agrāk viss esot bijis garšīgāks: plombīrs – saldāks, desa – gaļīgāka, skābais krējums – treknāks. Kvalitatīvi produkti ir pieejami arī šodien, turklāt to izvēle ir daudz plašāka nekā agrāk. Piemēram, veikalos var nopirkt pienu, kuru neatvērtā iepakojumā istabas temperatūrā var uzglabāt vairākus mēnešus! Cits jautājums – cik daudz vērtīgo vielu paliek šādā pienā?

Atcerieties, kādreiz pienu veikalos pārdeva stikla pudelēs? Bija pieejams gan puslitra, gan litra tilpums. Pienu varēja nopirkt arī mazās trīsstūrveida paciņās. Atstājot pudeli ledusskapī, pēc laika virs piena bija nostājusies krējuma kārtiņa. No ieskābuša piena gatavoja mājas biezpienu vai rūgušpienu, bet no krējuma ieguva sviestu.

Neko tamlīdzīgu ar šodienas pienu, ko piedāvā veikalos, izdarīt nevar. Tas ir “ilgmūžīgs” piens, kas praktiski neskābst. Kāpēc? Vai ir taisnība tiem, kas uzskata, ka pienam speciāli tiek pievienotas antibiotikas? Nē, tas ir mīts…

Mīts par antibiotikām un pulveri

Protams, govis slimo un tiek ārstētas, bet pēc izveseļošanās ir jāpaiet zināmam laikam, pirms šādu pienu var nosūtīt uz pienotavām. Starp citu, bioloģiskajam pienam šis laiks ir daudz ilgāks. Pienam nonākot pārstrādes uzņēmumā, laboratorijā pārbauda veselu virkni parametru: patogēno mikroorganismu klātbūtni, somatiskās šūnas (mastīta indikators), veterināro zāļu, tostarp antibiotiku, atliekas. Šādas piedevas aizliedz arī Eiropas tiesību akti.

Nav patiess arī mīts par to, ka piens tiek gatavots no sausā pulvera un atšķaidīts ar ūdeni. Pirms pāris gadiem kāds Latvijas laikraksts pasūtīja īpašu pētījumu par šo tēmu: laboratorijā tika iesniegti 12 dažādi piena veidi. Jāsaka, ka visi paraugi izrādījās īsts produkts, kam nav nekāda sakara ar pulveri…

Jā, Latvijā ražo piena pulveri. Bet tas ir eksporta produkts, kas tiek sūtīts uz Tuvajiem Austrumiem un Āziju. Kāda jēga ražotājiem pārdot šo produktu šeit? Kāpēc zaudēt naudu? Bet pat ja kāds to gribētu darīt, tad uz iepakojuma būtu jānorāda, ka tas ir piena pulveris.

Bet kā ir iespējams, ka mūsdienās piens ir tik ilgi uzglabājams?

Trīs pārstrādes veidi

Izejvielas, kas nonāk pienotavā, tiek pakļautas obligātai termiskai apstrādei, kas iznīcina gan kaitīgo, gan derīgo pienskābes mikrofloru pienā, tāpēc produkts nebojājas un ilgāk uzglabājas.

Ir trīs termiskās apstrādes veidi: pasterizācija (pusstundu karsē 60-70 grādos), ultrapasterizācija (strauja karsēšana 135-150 grādos un strauja atdzesēšana līdz 4 grādiem) un sterilizācija (vārīšana 100-120 grādu temperatūrā 10-15 minūtes).

Sterilizācija iznīcina visus patogēnos un labvēlīgos mikrobus. Termiski apstrādāto pienu rūpnīcā iepako tīrā jaunā iepakojumā, ievērojot visus nepieciešamos sanitāros noteikumus un uzglabāšanas temperatūras režīmus, kas ievērojami pagarina piena derīguma termiņu. Atverot šādu iepakojumu, ir lielāka iespējamība, ka piens sabojāsies vai paliks rūgtens, nevis saskābs…..

Pēc “dzīvā” piena

Tiem galvaspilsētas iedzīvotājiem, kuriem patīk “dzīvs” piens, ir iespēja to iegādāties arī šodien. Lai to izdarītu, nav obligāti jābrauc uz Rīgas Centrāltirgu. Uz daudzos Rīgas mikrorajoniem regulāri brauc zemnieki, piedāvājot pasu audzētus augļus, dārzeņus un arī   piena produktus. Uzraudzības iestādes šādu tirdzniecību atļauj, par prieku gan pilsētniekiem, gan lauksaimniekiem.