Ēnu ekonomikas īpatsvars pērn Latvijā audzis līdz 26,6%

Vienlaikus Lietuvā ēnu ekonomikas īpatsvars pērn audzis par 2,7 procentpunktiem — līdz 23,1% no IKP, bet Igaunijā ēnu ekonomikas īpatsvars audzis par 2,5 procentpunktiem — līdz 19% no IKP.

Naudas izteiksmē, kopējie zaudētie nodokļu ieņēmumi no ēnu ekonomikas Latvijā, pārsniedz 2,7 miljardus eiro. Covid-19 pandēmijas ietekmē ēnu ekonomikas apjoms 2021.gadā ir pieaudzis arī Lietuvā un Igaunijā.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009.gada, ēnu ekonomikas līmenim Latvijā bija tendence mazināties 2015. un 2016.gadā, kad tas sasniedza, attiecīgi 21,3% un 20,7% no IKP. Savukārt turpmākajos gados, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā vai nu būtiski nemainījās, vai arī pieauga — 2017.gadā ēnu ekonomika Latvijā bija 22% no IKP, 2018.gadā — 24,2%, 2019.gadā — 23,9%, 2020.gadā 25,5%, bet 2021 gadā — 26,6% no IKP.

Ēnu ekonomikas pieaugums 2021.gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā, sacīja Sauka. Proti, salīdzinājumā ar 2020.gadu, Igaunijā ēnu ekonomika 2021.gadā palielinājusies par 2,5 procentpunktiem, sasniedzot 19% no IKP. Igaunijā, šis ir augstākais ēnu ekonomikas rādītājs kopš 2012.gada, kad ēnu ekonomikas apjoms bija 19,2% no IKP.

Savukārt Lietuvā ēnu ekonomikas apjoms 2021.gadā palielinājies pat par 2,7 procentpunktiem, sasniedzot 23,1% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009.gada. Tādējādi, sacīja Sauka, visticamāk, tieši Covid-19 pandēmijas ietekmē, ēnu ekonomika 2021.gadā ir palielinājusies visās trīs Baltijas valstīs. Lai gan starpība starp ēnu ekonomikas apjomu Latvijā un Lietuvā ir salīdzinošo mazāka kā novērtos iepriekšējos gadus, tomēr tā joprojām ir visaugstākā tieši Latvijā.

Sauka skaidroja, ka pētījuma dati liecina, ka politikas veidotājiem, sevišķi Latvijā, nav labi veicies ar ēnu ekonomikas mazināšanu arī ekonomikas izaugsmes gados, vēl pirms pandēmijas. Šogad, papildus Covid-19 pandēmijai, ir nākusi klāt arī nenoteiktība, tostarp ekonomiskā nenoteiktība, ko ir radījis Krievijas sāktais karš Ukrainā.

«Pie šādiem, ļoti sarežģītiem apstākļiem, par ēnu ekonomikas mazināšanu turpmākajos gados nevajadzētu aizmirst, un tās mazināšanai būtu jāspēj atrast jaunus, modernākus risinājumus, jo ēnu ekonomika joprojām slēpj sevī lielus resursus, kas būtu noderīgi gan valsts aizsardzības stiprināšanai, gan veselības, izglītības un zinātnes, sociālās aizsardzības un citās jomās,» teica Sauka.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā, Igaunijā un Lietuvā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2021.gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,2% no kopējās ēnu ekonomikas, Igaunijā 42,7%, bet Lietuvā 38,8%. Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā 2021.gadā veido 30% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente — 23,8%.

Neuzrādītie darbinieki, attiecīgi Igaunijā un Lietuvā, 2021.gadā veido 30% un 23,5% no kopējās ēnu ekonomikas, savukārt neuzrādītie ieņēmumi — 27,2% un 37,7% no kopējās ēnu ekonomikas.

Atbilstoši pētījuma rezultātiem, 2021.gadā, salīdzinoši ar 2020.gadu, vidējās algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts, jeb aplokšņu algas, pieauga visās trīs Baltijas valstīs. Latvijā šis pieaugums gan ir relatīvi mazs, tikai par 0,3 procentpunktiem, 2021.gadā aplokšņu algām palielinoties līdz 23,8%. Igaunijā aplokšņu algu apjoms 2021.gadā pieaudzis par 3,8 procentpunktiem, sasniedzot 17%, bet Lietuvā par 0,9 procentpunktiem, palielinoties līdz 16,2%.

Sauka skaidroja, ka aplokšņu algu apjoms joprojām ir izteikti lielāks Latvijā, lielā mērā izskaidrojot arī kopējās ēnu ekonomikas atšķirības Baltijas valstu starpā.

Pieaugums visās Baltijas valstīs vērojams arī ienākumu (peļņas) neuzrādīšanas jomā, jo Latvijā vidējā ienākumu daļa (%) ko uzņēmēji slēpj no valsts 2021.gadā pieauga par 0,6 procentpunktiem, sasniedzot 18,6%, Igaunijā — par 0,5 procentpunktiem, sasniedzot 12,1%, bet Lietuvā — par vienu procentpunktu, sasniedzot 16,8%.

Savukārt darbinieku neuzrādīšanas apjoms (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma) 2021.gadā, salīdzinoši ar 2020.gadu, nedaudz mazinājies Latvijā un Lietuvā, attiecīgi par 0,2 procentpunktiem līdz 10,7% un par — 0,4 procentpunktiem līdz 8,9%. Igaunijā darbinieku neuzrādīšanas apjoms 2021.gadā ir pieaudzis par 1,5 procentpunktiem, sasniedzot 10,5%, kas ir augstākais rādītājs kopš tiek mērīts ēnu ekonomikas apjoms Igaunijā.

Pētījuma rezultāti liecina, ka vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko uzņēmumi maksā neoficiālos maksājumos, lai «nokārtotu lietas») 2021.gadā, salīdzinājumā ar 2020.gadu, ir pieaudzis visās Baltijas valstīs.

Lielākais pieaugums vērojams Lietuvā, kur šis rādītājs palielinājies par 3,9 procentpunktiem, sasniedzot 12,3%. Igaunijā vispārējā kukuļdošana palielinājusies par 0,6 procentpunktiem, 2021.gadā sasniedzot 7%, bet Latvijā — par 0,9 procentpunktiem, pieaugot līdz 9,2%.

Sauka uzsvēra, ka tik augsts vispārējās kukuļdošanas līmenis Latvijā nav bijis kopš 2014.gada, Lietuvā- kopš 2015.gada, bet Igaunijā šis ir augstākais rādītājs kopš tiek veikts šis pētījums.

Pētījuma rezultāti arī parāda, ka visās Baltijas valstīs 2021.gadā, salīdzinoši ar 2020.gadu, ir pieaudzis vidējais % no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. Proti, Latvijā vērojams pieaugums par 1,1 procentpunktu, sasniedzot 8%, Lietuvā — par 2,1 procentpunktu, sasniedzot 7,7%, bet Igaunijā — par 0,1 procentpunktu, šai ēnu ekonomikas komponentei palielinoties līdz 4%.

Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis Latvijā ir vērojams Rīgas reģionā, Kurzemē un Zemgalē. 

Nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecības nozarē. Sauka norādīja uz negatīvu tendenci — ja kopš 2015.gada ēnu ekonomika būvniecības nozarē Latvijā samazinājās (40% 2015.gadā, 38,5% 2016.gadā, 35,2% 2017.gadā, 34,1% 2018.gadā, 30,7% 2019.gadā un 28,7% 2020.gadā), tad 2021.gadā nozarē vērojams ēnu ekonomikas pieaugums — līdz 31,2%. 

Ēnu ekonomikas apjoms 2021.gadā mazumtirdzniecībā Latvijā sasniedza 29,8%, pakalpojumu sektorā — 27,5%, ražošanā — 25%, bet vairumtirdzniecībā — 24,4%.

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Skalā no «1» līdz «5», kur «5» nozīmē ļoti lielu apmierinātību, 2021.gadā apmierinātība ar VID Latvijā sasniedz 3,6, bet Lietuvā — 3,56. Tādējādi pirmoreiz kopš tiek mērīts šis ēnu ekonomiku ietekmējošais faktors (kopš 2010.gada), apmierinātība ar VID darbību Latvijā ir augstāka nekā Lietuvā. Joprojām augstākā apmierinātība ar VID arī 2021.gadā ir Igaunijā (3,74), kas gan ir kritums salīdzinoši ar 2019.gadu (3,8) un 2020.gadu (3,76).

Pētījuma rezultāti liecina, ka 2021.gadā Latvijā, salīdzinoši ar 2020.gadu, palielinājusies uzņēmēju apmierinātība ar valsts nodokļu politiku — no 2,63 uz 2,7. Savukārt Lietuvā un Igaunijā vērojams apmierinātības ar nodokļu politiku samazinājums, attiecīgi no 3,08 uz 2,81 un 3,14 uz 3,02. 

Uzņēmēju apmierinātība Latvijā nedaudz palielinājusies arī attiecībā uz likumdošanas kvalitāti (no 2,96 2020.gadā uz 2,98 2021.gadā), bet samazinājusies Lietuvā un Igaunijā, attiecīgi no 3,03 uz 2,89 un 3,35 uz 3,25. Savukārt apmierinātība ar valdības atbalstu uzņēmējiem 2021.gadā Latvijā palielinājusies līdz 2,89 (no 2,59 2020.gadā), bet samazinājusies abās pārējās Baltijas valstīs — līdz 2,91 Lietuvā (no 2,99 2020.gadā) un līdz 2,51 Igaunijā (no 2,78 2020.gadā).

Tāpat pētījuma rezultāti parāda, ka lai arī jaunāki un mazāki uzņēmumi proporcionāli vairāk iesaistās ēnu aktivitātēs, nekā lielāki un vecāki uzņēmumi, kopējais pienesums ēnu ekonomikas apjoma veidošanā ir lielākiem uzņēmumiem (ar vairāk par 50 darbiniekiem un gada apgrozījumam pārsniedzot 500 000 eiro), uzsvēra Sauka. Šāda tendence ir tieši saistīta ar to, ka lielākie uzņēmumi, lai arī ēnu ekonomikā iesaistās proporcionāli mazāk, tomēr apgroza daudz lielākus finanšu līdzekļus.

Vērtējot jaunākos ēnu ekonomikas datus, Sauka atzīst, ka, lai arī tendences kopumā ir negatīvas, tomēr, ņemot vērā kontekstu, ēnu ekonomikas pieaugums gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā 2021.gadā varēja būtu arī lielāks. 

Sauka prognozēja, ka ēnu ekonomikai, visticamāk, būs tendence palielināties arī nākošajos divus-trīs gadus, sevišķi, ja tās mazināšanai netiks veltīti adekvāts resurss. Sauka uzskata, ka Latvijā būtu jāturpina stiprināt dažādu iestāžu sadarbība ēnu ekonomikas mazināšanā, sevišķi operacionālajā līmenī. 

«Aicinātu politikas veidotājus ne tikai koncentrēt resursu ēnu ekonomikas mazināšanai tieši tās visproblemātiskākajās jomās, bet arī pieiet ēnu ekonomikas mazināšanai kompleksi — ar vairāku, ēnu ekonomikas mazināšanai savstarpēji saistītu pasākumu ieviešanu. Ēnu ekonomika ir kompleksa parādība, ko nevar samazināt ar kādu vienu, atsevišķu pasākumu. Nevajadzētu aizmirst arī par valdības reputācijas uzņēmēju un iedzīvotāju vidū celšanu, tostarp sabiedrības acīs taisnīgu korupcijas un citu ekonomikas noziegumu taisnīgu iztiesāšanu,» teica Sauka.

«SSE Riga» pētījums «Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs» tiek noteikts reizi gadā, izmantojot Baltijas valstu uzņēmēju aptaujas. Pētījuma autori ir «SSE Riga» Ilgtspējīga biznesa centra direktors, profesors Sauka un «SSE Riga» profesors Tālis Putniņš. Lai aprēķinātu ēnu ekonomikas lielumu procentos no IKP, indeksā ir iekļauti aprēķini par neuzrādītajiem uzņēmējdarbības ienākumiem, nereģistrētajiem vai slēptajiem darbiniekiem, kā arī neuzrādītajām «aplokšņu» algām.

Ēnu ekonomikas īpatsvars 2020.gadā Latvijā palielinājās par 1,6 procentpunktiem un sasniedza 25,5% no IKP.