6000 pacientu uz vienu ārstu: kāpēc jaunie mediķi neizvēlas ģimenes ārsta praksi?

Šobrīd Latvijā praktizē 1 201 ģimenes ārsts. Vairāk nekā 400 no tiem ir pensijas vecumā.

Lielākais ģimenes ārstu skaits ir Rīgā — 500. Galvaspilsēta ir arī līderis šo ārstu skaita ziņā pensijas vecumā. Vismazāk ģimenes ārstu ir Latgalē — 141, un aptuveni 40 % no tiem ir pensijas vecumā. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē šis īpatsvars ir nedaudz labāks, taču arī tur ir vērojams ģimenes ārstu trūkums. Par to liecina fakts, ka, piemēram, Vidzemē ir prakses ar vairāk nekā 6000 pacientu uz vienu ārstu! Vai ir iespējams cilvēkam sniegt kvalificētu palīdzību, ja koridorā ir milzīga rinda un pieņemšanas laiks nav bezgalīgs?

Ne prestiža, ne pienācīga atalgojuma

Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle un ģimenes ārste Alise Singha saka pretējo: nereti  laukos ārstam ir maz pacientu – mazāk par 1000. Un jo mazāk pacientu, jo mazāka alga. Tas bieži vien ir iemesls, kāpēc jaunais ārsts nebrauc uz konkrētu reģionu. Turklāt ģimenes ārstam ir nepieciešama medmāsa vai asistents, un arī tos laukos atrast nav viegli.

Alise Singha norāda, ka pastāv arī ekonomiskas problēmas. Nav piemērotu telpu, kur veikt pieņemšanu, un jaunajam ārstam par saviem līdzekļiem ir jāveic remonts.

Tāpat bieži vien ģimenes ārsti, kuri ir sasnieguši pensijas vecumu un informējuši Nacionālo veselības dienestu par savu nodomu praksi nodot citam ārstam, pēkšņi pārdomā. Pēc Alises Singhas teiktā, ar to ir saskārusies gan viņa pati, gan vairāki viņas kolēģi. Galu galā pensijas vecumā esošais ārsts pēc kāda laika aiziet, bet pacienti paliek bez medicīniskās aprūpes, jo viņa aizstājējs jau ir atradis citu vietu.

 “Tā kā prakse netiek nodota, reģions šajā momentā pazaudē jauno ģimenes ārstu,» skaidro Singha.

Pēc viņas domām, ir vēl viens iemesls, kāpēc jaunieši neizvēlas šo profesiju, proti, sabiedrība valdošie stereotipi. Ārkārtīgi bieži nākas dzirdēt, ka ģimenes ārsts tikai izraksta nosūtījumus, taču laiki ir mainījušies un patlaban ģimenes ārstu praksēs ir iespējams nodrošināt daudz plašāku medicīnas pakalpojumu klāstu.

«Ja gadiem tiek drillēts universitātēs no pasniedzējiem, no slimnīcām par to, ka ģimenes medicīnā jau iet tādi, kas varbūt nav spožākās zvaigznes, vai to darbu var darīt jebkurš, tad, protams, rodas tā attieksme un doma – es negribu būt ģimenes ārsts,» secina Jauno ārstu asociācijas valdes locekle.

Papīri, papīri…

Tomēr ir arī cits viedoklis par iemesliem, kāpēc jaunie speciālisti neizvēlas šo profesiju vai pēc kāda laika darba nolemj to mainīt.

“Nav gluži tā, ka kādam nav pietiekami daudz pacientu un tā dēļ iznāk mazāk naudas,” saka kāds jauns ģimenes ārsts, kurš savā specialitātē nostrādājis 10 gadus un bijis labi novērtēts gan pacientu, gan kolēģu vidū. Tā vietā, lai vairāk laika veltītu pacientam, ģimenes ārstam nākas rakstīt daudz atskaišu dažādām iestādēm. Rakstīšana aizņem vairāk laika, nekā pacientu ārstēšana.

Pēc ārsta domām, pārāk liela ģimenes ārsta prakse (vairāk par 2000 pacientu) nenāk par labu lietai: mazāk iespēju pievērsties katram pacientam. Viņš labāk izvēlētos mazāku praksi un mazāku pacientu skaitu. Taču galvaspilsētā tas nav iespējams.

“Runājot par naudu, tad īrē mazākas telpas, nenodarbini divas medmāsas,” saka sarunu biedrs.

Kas lauž stereotipus

Ja runājam par stereotipiem, par sabiedrības attieksmi pret ģimenes ārstiem, viss ir atkarīgs no konkrētā ārsta. Ir lieliski ģimenes ārsti jebkurā vecumā, kuri laikus nosūtīs uz nepieciešamajiem izmeklējumiem un noteiks precīzu diagnozi. Un tā ir cilvēka dzīve un, neaizmirsīsim, arī ekonomiskais efekts. Valstij nebūs jātērē nauda dārgai ārstēšanai.

Taču ir arī citi ārsti. Viņus, kā saka, nekas neinteresē. “Kāpēc jums vajadzīgi izmeklējumi, analīzes utt.?” viņi saka pacientiem. Šādi ārsti vienkārši vēlas nosēdēt savu laiku un saņemt naudu. Par ārsta profesionālo pienākumu, par Hipokrāta zvērestu viņi jau sen ir aizmirsuši.

Maldīgs ir arī uzskats, ka no ģimenes ārsta nav daudz kas atkarīgs. Skatoties, no kāda…

Pagriezieties ar seju pret ģimenes medicīnu!
Kā uzskata bijušais Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris APINIS, valstij vajadzētu nevis tikai runāt par primāro veselības aprūpi — ģimenes medicīnu, bet gan reāli pagriezties pret to ar seju.

“Ar visu manu cieņu pret kardioķirurģiju, ģimenes ārsta rokās ir daudz vairāk cilvēku dzīvības, kuriem viņš var uzlabot un pagarināt dzīvi,” saka dr. Apinis. “Taču ārstam ir jābūt piemērotiem darba apstākļiem, lai katram pacientam varētu veltīt vairāk laika. Eiropā ģimenes medicīna un bērnu medicīna veido 12% no visa medicīnai atvēlētā finansējuma valstī, bet Latvijā — 7%. Turklāt mums ir vismazākais budžets veselības aprūpei ES! Tā vietā, lai palīdzētu ģimenes medicīnai, mēs turpinām izdomāt arvien jaunus noteikumus un veidlapas ārstiem.”

Vai “atstrādāšana” mūs izglābs?

Kā atrisināt problēmu ar ārstu, tostarp ģimenes ārstu, trūkumu reģionos?

Varbūt vajadzētu atgriezties pie sen aizmirstās prakses, uzliekot par pienākumu jaunajiem ārstiem, kas pabeiguši budžeta studijas, trīs gadus strādāt laukos, kā padomju laikos? Valsts jūs izglītoja, un tagad jums ir jāatgriež parāds.

“Es esmu kategoriski pret to,” saka bijušais veselības ministrs Ivars Eglītis. “Un kāpēc tad būtu jāatmaksā tikai ārstiem? Kāpēc neviens nepiemin skolotājus, inženierus, arhitektus? Ja pēc 11 gadu ilgajām studijām jaunajam speciālistam arī būs pienākums kaut kur atstrādāt, mūsu medicīnas augstskolas būs tukšas. Tikai retais vēlēsies tur studēt……

Pēc sarunu biedra domām, ir tikai viena izeja – paaugstināt tarifus:

“Latvijas valsts nekad nav adekvāti novērtējusi ārstu darbu. Darba spēks ir tirgus prece, kurai ir sava tirgus cena. Nav nevienas citas Eiropas valsts, kurā būtu tik zemi tarifi kā pie mums.”

Ja situācija nemainīsies, tad, pēc Dr. Eglīša domām, reģionālās slimnīcas tiks slēgtas un lauku iedzīvotāji paliks bez veselības aprūpes.

“Privātā medicīna saglabāsies, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, īpaši laukos, tā ir nepieejama.”

Jāceļ ekonomika

Paula Stradiņa Medicīnas universitāte Rīgā uzskata, ka nepieciešams celt ģimenes ārstu prestižu studentu vidū — šī medicīnas nozare Latvijā vēl ir salīdzinoši jauna.

Tomēr nekādas skaistas runas par profesijas prestižu un to, ka jauniešiem no laukiem ir iespēja atgriezties dzimtajās vietās un tur veidot savu nākotni, nepalīdzēs. Jaunieši šodien nevēlas doties uz Latvijas laukiem, izvēloties Dāniju, Zviedriju, Vāciju…

Vienīga iespēja ir atjaunot valsti un ekonomiku. Kā to dara dažās citās Eiropas valstīs, kur pat mazpilsētās uz ielām ir vairāk cilvēku nekā Rīgas centrā.

Iļja Dimenšteins