Tiesa noraida ierēdnes sūdzību par prasību vakcinēties pret Covid-19

Administratīvā rajona tiesa atzina, ka vakcinācijas pienākums, paredzot sekas neizpildes gadījumā, ierobežo privātpersonu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa secināja, ka valdības rīkojumā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis — neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību un tas ir samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto aizskārumu, secināja tiesa. Tiesa nekonstatēja, ka pārsūdzētais rīkojuma apakšpunkts attiecībā uz konkrētajām personām radītu tiesiskuma un vienlīdzības principa pārkāpumu. Tāpat tiesa nekonstatēja, ka pastāvētu kādi īpaši, netipiski apstākļi saistībā ar līdzpieteicēju veselības stāvokli vai objektīvas norādes uz to, ka viņi būtu izslēgti no vīrusa pārneses ķēdes, kas varētu ietekmēt tiesas veikto vērtējumu par samērīguma principa ievērošanu.

Tiesa secināja, ka valdības rīkojuma mērķis ir veicināt darbinieku vakcināciju, lai panāktu pēc iespējas drošus darba apstākļus. Jo darba apstākļi būs drošāki, jo mazāk personu saslims, tādējādi tiks veicināts gan mērķis apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, gan mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

Tas, ka vakcinācija ir piemērots līdzeklis Covid-19 izplatības ierobežošanai, tika secināts, ņemot vērā gan speciālistu sniegtos skaidrojumus, gan zinātniskajā literatūrā norādīto, gan Slimību profilakses un kontroles centra sniegtos datus (SPKC).

Tiesa uzsver, ka iesniedzēji apšaubīja SPKC datu ticamību, vēršot uzmanību uz to, ka nevakcinētas personas tiek testētas vairāk, tāpēc vairāk Covid-19 pozitīvie gadījumi tiek atklāti tieši nevakcinēto personu vidū. Tiesa piekrita tam, ka nevakcinētas personas tiek testētas intensīvāk, tomēr nozīmi piešķīra tam, ka vakcīnu efektivitāte tiek vērtēta ne vien pēc SPKC datiem, bet arī daudziem zinātniskiem pētījumiem.

Rucka ar ģimeni bija norādījusi, ka, palielinoties vakcinācijas aptverei, palielinās arī vakcinēto personu Covid-19 pozitīvie gadījumi un stacionāros ievieto pacientu skaits. Šai sakarā tiesa ņēma vērā zinātnes atziņas, ka arī vakcinētas personas var inficēties. Saslimušo vakcinēto personu skaits un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits pats par sevi neraksturo vakcīnu efektivitāti. Lai vērtētu efektivitāti, ir jāņem vērā dati, kas aprēķināti uz 100 000 iedzīvotāju, norādīja tiesa.

Iesniedzēji norādīja uz iespēju strādāt attālināti. Tiesa atzina, ka viņas vīrs, kurš ir autobusa vadītājs un viņas meita, kura ir pirmsskolas izglītības skolotāja, darba specifikas dēļ savus darba pienākumus nevar veikt attālināti. Līdz ar to attālināta darba iespējas kā mazāk ierobežojošs līdzeklis ir apsverams vienīgi attiecībā uz LM ierēdni.

Tiesa nekonstatēja objektīvas norādes uz to, ka ierēdne būtu izslēgta no vīrusa pārneses ķēdes. Tiesa uzskatīja, ka ir jāņem vērā katra civildienesta ierēdņa nozīme svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā un tas, ka vakcinētas personas parasti slimo vieglāk un viņām retāk veidojas komplikācijas, kas nosaka īsāku darbnespēju. Turklāt situācijā, kad Covid-19 lipīguma dēļ vienlaikus inficējas ļoti liels skaits cilvēku, var būt tā, ka valsts civildienesta ierēdnim, kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, nākas pēkšņi aizvietot prombūtnē esošu ierēdni, kura pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams. Tādējādi ierēdņiem jābūt gataviem jebkurā brīdī pienākumus veikt klātienē un nav pamata paļauties uz iespēju visu ārkārtējās situācijas laiku strādāt tikai attālināti.

Tiesa secināja, ka arī citi privātpersonu norādītie epidemioloģiskās drošības pasākumi paši par sevi nav tik efektīvi, lai zustu vajadzība vakcinēties.

Attiecībā uz Rucku ģimenes bažām par riskiem, ko veselībai var radīt vakcīnas, tiesa ņēma vērā, ka līdzpieteicēju iebildumi balstās vispārīgos apsvērumos par tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesu un līdzpieteicēji nav norādījuši uz šajā procesā pieļautiem pārkāpumiem. Tiesa secināja, ka konkrēto tirdzniecības atļauju zālēm varēja saņemt tikai tad, ja zāļu riska un ieguvuma samērs bija pozitīvs, turklāt vakcīnu drošums tiek nemitīgi uzraudzīts. Tāpat tika atzīts par būtisku tas, ka tiesību normās ir paredzēts mehānisms, lai noskaidrotu, vai konkrētā gadījumā personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju, kā arī ir paredzēti kompensācijas mehānismi.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā.

Jau vēstīts, ka šī ir pirmā skatītā lieta par valdības ārkārtējās situācijas rīkojumā iekļauto pienākumu vakcinēties pret Covid-19.

Rucka tiesas sēdē klāstīja, ka apstrīdējusi pienākumu vakcinēties pret Covid-19, jo viņai esot bažas par blakusparādībām pēc potes saņemšanas un trūkstot pārliecības par vakcīnas efektivitāti.

Pieteicēji uzskata, ka minētie Ministru kabineta (MK) noteikumi ierobežo viņas ģimenes tiesības uz brīvu profesijas izvēli, kā arī izvēli par savu veselības drošību. Viņa uzskata, ka prasība par obligātu vakcinēšanos pret Covid-19 neesot pamatota, jo ar to tiekot pieļauta «cilvēku dalīšana» pret Covid-19 vakcinētajos un nevakcinētajos.

Tāpat Rucku ģimenei neesot skaidrs, kā tieši viņas atstādināšana no amata spēs palīdzēt sasniegt MK rīkojumā izvirzīto mērķi, proti, mazināt Covid-19 saslimstību, kā arī nodrošināt valsts pārvaldes nepārtrauktu dabu.

LM ierēdne izteica bažas par to, ka Covid-19 vakcīnas joprojām neesot «līdz galam zinātniski pārbaudītas», ko viņa pamatoja ar to, ka lietošanas licence šīm vakcīnām esot izsniegta uz vienu gadu, nevis uz pieciem, kā tas esot ar medikamentiem, kas izgājuši «stingru un ilgu pārbaudes procedūru» un tikai tad izsniegti lietošanai cilvēkiem. Vienlaikus viņa apšaubīja Covid-19 statistiku, jo, viņasprāt, pašlaik uz Covid-19 pārsvarā tiekot testētas nevakcinētas personas, kas liedzot uzzināt, vai vakcinētas personas slimo mazāk.

Ierēdne sprieda, ka valdības rīkojums piespiedu kārtā liekot kļūt par Covid-19 pacientiem un liedzot sūdzības iesniedzējiem paļauties uz savu imunitāti. Rucka uzskata, ka viņai netika sniegta informācija par to, vai vakcinācija pret Covid-19 neatstās viņai veselības problēmas ilgtermiņā, tāpēc viņa neredz pamatojumu vakcinācijai pret Covid-19, jo tā esot «līdzīga gripai».

Rucka valsts pārvaldē strādā vairāk nekā desmit gadus.

Pašlaik Administratīvajā rajona tiesā ir saņemti ap vairāki desmiti prasības pieteikumu par valdības noteikto pienākumu vairāku sfēru darbiniekiem obligāti vakcinēties pret Covid-19.

Covid-19 ierobežošanai valdība ir noteikusi, ka darbinieki valsts un pašvaldību institūcijās no 15.novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Arī privātajā sektorā darbinieki klātienē no 15.decembra darbu varēs veikt tikai tad, ja viņiem būs vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.