Četrus gadus pirms grāmatas tapšanas Ērika Šmeļkova publikācijā žurnālam Lilit – kas uzskatāms par viņas āķa iemešanu šajā tēmā – apraksta: “Kristīne ierodas Rīgā, lai apciemotu ģimeni, bet svētku noskaņojumu aizēno tas, ka pie svinību galda, uz kura mirdz kristāla trauki un servēti smalki dzērieni un ēdieni, tiek runāts par vācu hitleriskās armijas iebrukumu Polijā, par Somijas kareivju cīņām ar PSRS armijas pārspēku. Lielā slepenībā ir ticis noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, kas noteica arī neatkarīgās Latvijas likteni. Eiropā bija sācies nežēlīgs un asiņains karš. Protams, inteliģentā ģimenē nav iespējams nerunāt par to, kas notiek pasaulē. Bet vai viņi nojauta, ka šie Ziemassvētki būs pēdējie, kas tiks svinēti kopā? Vai būtu ko darījuši citādi, ja zinātu? Vai visa lielā informācijas pieejamība ģimenei kaut mazliet palīdzēja sagatavoties tam, ko bija ieplānojušas likteņa dieves?
Joprojām nav zināms, kāds bija iemesls, bet negaidīti nomirst Kristīnes tēvs. Sāpju pārņemta, viņa atgriežas Parīzē, kur uzzina par PSRS karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada jūnijā. Mamma un māsa bēg uz Stokholmu, visi ģimenes īpašumi tiek mirklī zaudēti, un skaistā la belle vie vienā mirklī ir sabrukusi.”
Kristīnes sapni par studijām pārtrauc karš – Vācijas iebrukums Francijā. 1940. gada 14. jūnijā Parīze iemaršē nacistiskās Vācijas karaspēks, tūkstošiem cilvēku metas bēgļu gaitās, bet Kristīne, būdama Lielbritānijas pilsone, kļūst par nacistu okupētās teritorijas ienaidnieci. Nespējot laikus evakuēties uz Lielbritāniju, viņa līdz ar citiem britu pilsoņiem tiek arestēta.
Pieredzējusi greznību, Kristīne pēkšņi attopas brutālā realitātē – tiek nosūtīta uz Bezansonas sieviešu nometni. Apstākļi tajā ir skarbi – pārpildītas barakas, antisanitāri apstākļi, aukstums, bads un līdzgaitnieču nāve. Tomēr tieši šeit parādās viņas iekšējais spēks. Kristīne nav trausla aristokrāte, kas padodas pie pirmajām grūtībām – izmantojot savu aso prātu un spēju saglabāt emocionālo noturību stresa situācijās, viņai izdodas īstenot pārdrošu bēgšanas plānu, pēc kā sākas bīstams un nogurdinošs ceļš cauri okupētajai Francijai.
Viņai vajag izvairīties no vācu patruļām, gestapo un kolaboracionistiem, izmantojot savas nevainojamās franču valodas zināšanas un viltu, lai uzdotos par vietējo iedzīvotāju. 1941. gadā viņai izdodas sasniegt Višī – pilsētu tobrīd vēl formāli neokupētajā Francijas dienvidu daļā, kur viņas liktenis apmet nākamo kūleni.
