Puaro bez ūsiņām: Talsu policiste apliecina sevi TV spēlē

Tagad gan Ivetai vairāk ir darbs ar papīriem – viņa gatavo lēmumus, apsūdzības, ja nepieciešams, aizvieto priekšnieku, lietvedi… Viņa arī bieži dodas uz mācību iestādēm, runā ar jauniešiem par uzvedības normām, strādā ar bērniem, izskatot nepilngadīgo personu lietas.

“Tagad vairāk ir darbs kabinetā, taču izeju arī reidos. Starp citu, es ļoti labi spēju tikt galā ar dzērājiem. Viņi patiešām mani klausa, respektē! Mierīgi aprunājos, un viņi paklausa, ko saku, izdara, ko lieku. Ir bijušas pat tādas personas, kas bija jau mazliet degradējušās, nodzērušās, bet pēc sarunas ar mani spējušas izrauties no zaļā pūķa skavām. Un pēc tam pateikušas paldies, sakot, ka saruna ar mani nostrādājusi, ka tā palīdzējusi viņiem saņemties. Un šādi gadījumi silda sirdi, man par tiem ir prieks,” stāsta Iveta.

Viņa par savu galveno ieroci sauc spēju aprunāties. “Mani ieroči ir elektrošoks, šarms un runāšana. Bet man nav jāpielieto spēks,” pasmaida pašvaldības policijas darbiniece un paskaidro: “Tāpēc arī mani vienmēr sūtīja uz visdažādākajiem sadzīviskiem konfliktiem, jo spēju tos atrisināt mierīgā ceļā, aprunājoties. Taču ir gājis visādi.”

Tādi trakāki gadījumi bijuši divi. “Reiz saņēmām izsaukumu, ka kāds trakais ar cirvi rokās uzbrūk nepilngadīgajam. Pa ceļam ar pārinieku prātojām, kas mūs sagaidīs, izspēlējām situāciju, kā mēs rīkosimies, ko darīsim. Bet, kad aizbraucām uz izsaukuma vietu, nekā tāda tur nebija, vien piedzērusies kompānija. Otrs bija izsaukums pie cilvēka, kuram šķitis, ka kāds aiz viņa dzīvokļa ārdurvīm grabinājās. Aizbraucām, uzkāpām daudzīvokļu mājas piektajā stāvā, atvērām durvis, bet tur pretī stāvēja cilvēks ar ieroci. Nodomāju – manu pārinieku tūlīt nošaus pirmo, bet es varētu ar kāju durvis aizcirst ciet un to ieroci izsist… Par laimi, viss atrisinājās veiksmīgi.”

Juris Vaidakovs, Jauns&Privāts.

Foto: Ivetas Neivartes personiskais arhīvs, Juris Vaidakovs