Priesteris: Pedofilija katoļu baznīcās nav iemesls un cēlonis garīdznieku celibātam

Viņš aģentūrai LETA norādīja, ka jautājums par celibāta atcelšanu Romas Katoliskajā baznīcā virmo jau vairākus gadu desmitus. Piemēram, no 1962.gada līdz 1965.gadam Romas Katoļu baznīcā notika Vatikāna otrais koncils — visu bīskapu un vadošo garīdznieku sanāksme, kurā daudzi cerēja, ka tiks dota iespēja Romas rita katoļu garīdzniekiem precēties.

Vienlaikus Tolstovs uzsvēra, ka Romas Katoliskajā baznīcā ir dažādi riti, piemēram, grieķu katoļu rits, kurā jau tiek pieļauts ordinēt par diakoniem jeb pirmās priesterības pakāpi un priesteriem precētus vīriešus. Savukārt bīskapiem gan austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoliskajā baznīcā vienmēr jābūt neprecētiem.

«Pēc Vatikāna otrā koncila tika noteikts turēties pie senās tradīcijas un ordinēt tikai neprecētus vīriešus. Tā ir sena baznīcas prakse un koncilā esošie garīdznieki uzskatīja, ka šī prakse ir vērtīga un tādējādi saglabājama,» aģentūrai LETA skaidroja Tolstovs.

Viņš atzīmēja, ka celibāta praksi kā vērtīgu ir ieteicis Jēzus Kristus Mateja evaņģēlijā, tādēļ baznīca celibātu uzlūko kā lielu dāvanu un iespēju katoļu garīdzniekam sevi pilnībā atdot kalpošanā Dievam un cilvēkiem un tādējādi būt par Dieva Valstības zīmi mūsdienu pasaulē. Vienlaikus Tolstovs atzina, ka celibātu ir samērā grūti izprast, ja uz to raugās tikai no pragmatiskā vai produktivitātes viedokļa.

Savukārt Minhenes arhibīskaps, kardināls Reinhards Markss bija paudis, ka būtu labāk, ja priesteri būtu precējušies — ne tikai seksuālu iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka tas būtu labāk viņu dzīvei un viņi nebūtu vientuļi.

Tolstovs ir pretējās domās par garīdznieku vientulību, norādot, ka arī daudzi ģimenes cilvēki, dzīvojot kopā, piedzīvo vientulību un dažādas laulības dzīves krīzes, un šādas krīzes ir klātesošas arī celibātā dzīvojošo garīdznieku vidū.

«Vācijā, kuru pārstāv minētais kardināls, daudzi garīdznieki, diemžēl, ir kļuvuši kā draudžu «ierēdņi», kuri saņem algu no valsts un tikai izpilda savus pienākumus draudzēs bez dziļāka kontakta ar draudzes locekļiem. Normālā gadījumā garīdznieks nekad nav viens, jo ar viņu ir draudze, kura kopā ar garīdznieku veido garīgo ģimeni jeb kopienu,» uzskata Tolstovs, norādot, ka problēma drīzāk meklējama baznīcās Vācijā.

Vienlaikus priesteris vērsa uzmanību uz amerikāņu psiholoģes Annas Solteres pausto viedokli, kurā norādīts — baznīca, ņemot vērā tās lielo prestižu sabiedrības acīs un arī sava veida uzticēšanos cilvēkiem, ir ļoti pateicīga «ēsma» dažādiem cilvēkiem, kuri vēlas tajā realizēt perversijas, tomēr arī citās sabiedriskās dzīves jomās un sfērās perversijas ir klātesošas.

Tolstovs sacīja, ka Romas Katoļu baznīca apzinās situācijas nopietnību un dara visu, lai izskaustu pedofiliju no visām tās struktūrvienībām. Viņaprāt, ir jāveic ļoti plaši bērnu un pusaudžu aizsardzības pasākumi gan baznīcas iekšējās struktūrās, gan arī vispār sabiedrībā, un ir jāpieturas pie absolūtās nulles tolerances attiecībā uz šādiem gadījumiem un situācijām. Tāpat ir jādara viss, lai jebkurā katoliskās baznīcas struktūrā un sabiedrībā kopumā bērni un jaunieši justos droši un pasargāti.