Pēc trīs gadu pārtraukuma Latvijā reģistrēts difterijas gadījums

Pagājušajā nedēļā SPKC saņēmis informāciju par apstiprinātu difterijas gadījumu un uzsācis epidemioloģisko izmeklēšanu. Laika periodā no 2009. līdz 2019.gadam Latvijā reģistrēti 119 difterijas gadījumi, deviņi no tiem jeb 7,6% beigušies letāli.

SPKC uzsver, ka vakcinācijai ir izšķiroša nozīme difterijas profilaksē, tomēr vakcinācija pret difteriju no 2020.gada samazinājusies. SPKC 2021.gada dati liecina, ka vakcinācijas aptvere pret difteriju un stingumkrampjiem bijusi augstāka tikai zīdaiņiem divu mēnešu vecumā — 95,9% (pirmā pote) un bērniem 12 līdz 15 mēnešu vecumā — 97,3%, taču, pieaugot personas vecumam, vakcinācijas aptvere samazinās. Zīdaiņiem sešu līdz 11 mēnešu vecumā tā bija 94,4%, bērniem septiņu gadu vecumā — 89,3% (2022.gadā — 89,5%), pusaudžiem 14 gadu vecumā — 68,3% (2022.gadā 81,8%), bet pieaugušiem — 52,8% (2022.gadā 51,7%).

SPKC uzsver, ka nepietiekama vakcinācijas aptvere rada difterijas uzliesmojuma izcelšanās un infekcijas izplatīšanās risku.

Vakcinācija pret difteriju ir valsts apmaksāta. To var saņemt pie sava ģimenes ārsta. Lai pārliecinātos par vakcinācijas statusu, jāpārbauda ieraksti Vakcinācijas pasē un jāsazinās ar sava ģimenes ārsta praksi.

No saslimšanas ar difteriju pasargā laikus veikta vakcinācija un balstvakcinācijas. Dažādu kombinēto vakcīnu sastāvā ir difterijas toksoīds jeb padarīts par nekaitīgu difterijas toksīns. Vakcinētas personas organismā ir antivielas, kuras inficēšanās gadījumā neitralizē difterijas izraisītāja izstrādāto toksīnu un infekcija nenodara kaitējumu cilvēkam. Tomēr ar laiku antivielu daudzums samazinās, tāpēc ir nepieciešamas regulāras balstvakcinācijas, skaidro SPKC.

Bērniem Latvijā vakcināciju pret difteriju veic divu, četru, sešu un 12 līdz 15 mēnešu vecumā, bet pēc tam — septiņu un 14 gadu vecumā. Lai pagarinātu imunitāti mūža garumā, pieaugušajiem ik pēc desmit gadiem ir nepieciešams veikt balstvakcināciju.

Pēc difterijas pārslimošanas neveidojas pilnvērtīga imunitāte pret difteriju, tāpēc arī cilvēkiem, kuri kādreiz ir slimojuši ar difteriju, regulāri ir jāveic balstvakcinācija.

SPKC atgādina, ka neviena vakcinācija no saslimšanas nepasargā 100%. Gadās, ka ar difteriju saslimst arī vakcinētie, taču šajā gadījumā slimība noris vieglā formā, ar angīnai līdzīgām pazīmēm — rīklesgala apsārtumu, kakla sāpēm. Šādi slimnieki izveseļojas pāris dienās, un viņiem nav difterijas toksīna izraisīto komplikāciju.

Difterijas infekcijas avots var būt gan ar difteriju slims cilvēks, gan arī vesels cilvēks, kurš neslimo ar difteriju, bet ir difterijas baktērijas nēsātājs.

Visbiežāk cilvēka organismā difterijas nūjiņas nokļūst caur mandelēm, rīkles un deguna gļotādu. Ar difteriju var inficēties ieelpojot gaisu, kas satur mikroskopiskus pilienus ar baktērijām, kuras runājot, klepojot vai šķaudot izplata difterijas slimnieks vai baktēriju nēsātājs. Tādā veidā var inficēties darbavietā, veikalā, sabiedriskā transportā, kafejnīcā, klubā, kinoteātrī, un citās sabiedriskās vietās.

Infekcijai ir arī ādas forma, kad cilvēks inficējas caur brūci, un šādus bojājumus ir grūtāk atpazīt.

Slimības inkubācijas periods ir no divām līdz piecām dienām, bet dažos gadījumos tas var būt pat līdz desmit dienām. Dažkārt slimības sākumā var novērot nedaudz paaugstinātu ķermeņa temperatūru, nespēku, svīšanu. Šie simptomi pakāpeniski progresē, un attīstās difterijai raksturīgās pazīmes, piemēram, vispārējs vārgums, temperatūras paaugstināšanās, kakla sāpes, apsārtums, tūska, rīšanas grūtības.

SPKC norāda -, ja cilvēkam tiek konstatētas jebkuras difterijai raksturīgās pazīmes, viņš nekavējoties ir jāievieto slimnīcā, jāizolē un jāuzsāk specifiskā ārstēšana. Ja novērojat difterijas pazīmes, nekavējoties sazinieties ar savu ģimenes ārstu. Difterija tiek uzskatīta par apstiprinātu, kad laboratoriski tiek izdalīts tās izraisītājs.